Trojas zirgs un izcila mācīšanās

Oskars Kaulēns

Izcila stunda, tāpat kā izcila mācīšanās – tā man joprojām ir līdz galam neatvēries Trojas zirgs. Un, ļoti iespējams, tāpat kā Rīga, kas nekad nebūs līdz galam gatava, arī šeit – katra skolotāja priekšstati par izcilību paliks ārpus savām galējām robežām. Jo šādu robežu vienkārši nav.

Taču pirmo skolas mēnešu laikā man ir radusies skaidra, lietiskos pierādījumos apliecināta vīzija par skolotāja lomu klasē un atbildības sadalījumu skolēns – skolotājs tiešsaistē.

Neuzskatu, ka vidusskolā būtu ieguvis sliktu izglītību. Ja tā būtu, mana dzīve būtu palikusi hipotētiskas varbūtības līmenī. Bet viss taču notiek.

Taču vai varu apgalvot, ka viss skolā iegūtais man dzīvē kādreiz izrādījies noderīgs, – noteikti ne. Skolas laikam līdzi nākusi skaidri izteikta apziņa par lietu mehānisku kalšanu un darīšanu darīšanas pēc. Skolotājs lika. Vecāki gribēja. Un es citādāk nevarēju. Savu reizi apzinīgums bijis mans trumpis, pavisam citu – ļaunākais ienaidnieks. Un ar gribu vai piespiešanos, bet lietas vienmēr nācies novest līdz galam.

Mana laika skolotāja ideāls bija izcils stāstītājs. Cilvēks, kurš ar balss intonāciju un vārdos ieliktām satura niansēm nojauca laika robežas un aiznesa mani citā realitātē. Tā bija vēsturisku, reizēm zinātnisku pasaku stāstīšana labi nostādītā balsī, bet nekas vairāk. Taču ar to bija pietiekami mūsu ierobežotās pieredzes apstākļos, kur apkārt vienmēr bija vairāk ne-piemēru, nekā labās prakses uzskates materiālu.

Līdzīgi kā viņiem, arī man, skolotāja ādā esot, gribas darīt labas lietas. Tikai citādāk, nekā tās reiz pieredzējušas mani. Gribas būt skolotājam, kurš monotoni rūcoša televizora ekrāna vietā izvēlas tālvadības pulti ar vienmēr aktuālu iespēju – paiet malā, lai galveno lomu mācību procesā atstātu skolēniem. Un zinu reizes, kad man tas ir izdevies. Kad, esot klases telpā, neviļus pārņem sajūta – ja tieši tagad un te es skolēnu rosībai uzgrieztu muguru, nekas neapstātos un uzsāktais mācīšanās process notiktu tāpat. Jo, kā skolotājs, es esmu un jūtos kā viens no viņiem. Nekas vairāk vai pārāk. Lai gan zinu, ka saviem skolēniem un pats sev esmu tālvadības pults, ar kuru var mērķēt un regulēt – „augstāk. tālāk. stiprāk.” Un, ja reiz mums dota tāda izdevība, būtu grēks palaist garām iespēju spēlēties kopā.

Par sapulcēm. Post factum.

Oskars Kaulēns

Uzsākot (turpinot) tradīciju, dalīt un pārdalīt labo, kas ar mani notiek skolā, varu dalīties pieredzē par vecāku sapulci. Biju izsaukts uz pārrunām pie astotās klases skolēnu vecākiem. Iemesls – nezināms, jo izskatās, ka ar jauniešiem viena semestra laikā esam panākuši izpratni, kādas ir manas prasības, kāda ir nepieciešamā atdeve stundās un kā iespējams panākt iespējami augstāku rezultātu vēstures priekšmetā (katras stundas sākumā rakstām mazo ieskaites darbus par pagājušās stundas tēmu; darbs jānokārto uz IESKAITĪTS, lai skolēns varētu kārtot tēmas noslēguma darbu; semestra sākumā šis bija lielākais protesta objekts no skolēnu puses, bet mugurkauls neielūza). Tagad es pazīstu viņus, viņi pazīst mani. Un neredzu nekāda iemesla trauksmei. Bet izrādās … vecāki bija domājuši citādāk, jo visu priekšā taču tie cipari … Jā, pirmajā semestrī rezultāti jauniešiem zemāki/sliktāki nekā iepriekš. Fakts. Bet pie atbildes uz jautājumu “cik ilgi gatavojies pārbaudes darbam?” – “pirms mācību stundas pāršķirstīju kladi”, nekas labāks nav gaidāms. Un izskatās, ka viņi sāk apzināties atbildes uz savas atbildības un motivācijas jautājumiem. Jo stāsts joprojām ir par viņiem. Ne mani.

Lūk, ierados sapulcē. Pirms manis startēja vēl divi skolotāji, ar kuriem vecāki bija gribējuši izrunāties. Gāja visādi. Kā nu kuram. Un bija sāpīgi noskatīties, cik vecāki daudz atbildības uzkrauj skolotājam, kamēr par bērnu pašu līdzdalību atbildības nastas pārdalē netiek runāts ne pušplēsta vārda. Tagad mana kārta. Pārējie skolotāji devušies prom, un sarkanais tepiķis ir manā rīcībā. 10 minūšu monologs. Kas es esmu, no kurienes nācis, kāpēc nācis un uz kurieni domājis iet. Stāstīju, ko un kā stundās darām. Stāstīju, kas labs un pamanāms ar viņu bērniem notiek.

Pirmās minūtes klasē kapa klusums. Turpinu stāstāmo. Ka vēsturi nevar zināt. Vēsturi var prast. Un, ka veids, kā ir veidotas vēstures stundas un mācību darbs, ir par to, lai viņi nekaltu faktus iekšā no galvas, bet attīstītu savas prasmes: strādāt ar tekstu, atrast svarīgāko, analizēt un pamatot, izteikt viedokli, uzņemties atbildību par sevi un citiem.

Un seko pārsteiguma moments. Kādas meitenes mamma saka klases audzinātājai, man un pārējiem vecākiem dzirdot: “Ja manā priekšā stāv skolotājs ar tik mirdzošām acīm un tādu apņēmību, man izlūst arī beidzamais indes zobs…”. Un man pazūd valoda.

Visa tālākā sarunas gaita pavisam citādāka. Skolotāj, kā mēs varam palīdzēt bērniem mācīties? Skolotāj, vai jūs pie mums uz ilgu laiku? Skolotāj, kā, vai tiešām vēsture vairs nav tas, kas tā bija mūsu laikos? Skolotāj… Un sāku noticēt, ka šī uzrunas forma – tā ir par mani un par katru no jums!

P.S. “Ja Tu tici tam, ko Tu dari, Tu vari aizraut un iedvesmot arī pārējos!”

Pozitīvā jautāšana un sīkumi

Edgars Plētiens

Par pozitīvo lietu pārdalīšanu un dalīšanu ir kas nedaudz sakāms. Šoreiz par 11-to klašu skolēniem un viņu mirdzošajām acīm vēstures stundās, kad runājām par absolūtismu. Principā jau nerunājām, jo darbojāmies pēc vienas matricas principa. Ir ievadstunda, tad ir darbs ar filmu un tagad būs viņu pašu veidotie darbi un beigās kopsavilkums. Pašlaik esam noskatījušies filmas. Pirmkārt, viņu sajūsma par to, ka var skatīties filmas, bija pozitīvais moments. Pēc pirmās stundas cilvēki nāca klāt un prasīja – skolotāj, iesakiet vēl kaut ko, ko varam noskatīties par šo tēmu. Es padalījos ar savu filmu sarakstu, kas nozīmēja to, ka nākamajā stundā skolēni bija klāt jau ar zibatmiņām. Otrkārt, iepriecināja viņu jautājumi: “skolotāj, vai tiešām bija tā, skolotāj, kāpēc tas bija tā, skolotāj, kā varēja darīt šādi, skolotāj…”. Tā bija laba sajūta. Treškārt, šodien, paņemot  viņu darba lapas, tās bija aizpildītas pilnībā un ailītes, kur bija vieta jautājumiem, bija pilnas. Kopumā, izejot cauri notikušajam, jāatzīst, ka esam šo to izrunājuši par visu, kas saistās ar absolūtismu. Pēc filmas, tā kā palika laiks, es devu mazas epizodes par un ap tēmu, kur bija stāsts gan par “cilvēku dzelzs maskā” (kas nav mīts, bet gan dokumentāri pierādāma patiesība), gan Versaļas liecībām par smaku un pūderiem. Klusums klasē bija fenomenāls. Regulāri izskan no klases jautājumi: “skolotāj, vai jūs negribat mūs vismaz pēdējā gadā audzināt”. Tāpat pirms neilga laika dzirdēju, ka puiši sarunājās, kur viens teica: “Man beidzot patīk vēsture”.

Saprotams, ka tas nelieciena tikai par manu darbu – visvairāk viņiem patīk darba forma, kur kā paši atzinuši, viņi jūtas brīvi un spēj vairāk atcerēties un domāt līdzi. Taču arī šadas mazās lietas patiesi spēj iepriecināt, jo īpaši tad, kad to saka un jautā viņi.

Sistemātiskā pieeja

Jānis Bukins

Pārdomas pēc Synergies European Workshop (Leeds, UK)

Viens no panākumu stūrakmeņiem jebkurā no situācijām ir plānveidīga un sistemātiska pieeja veicamajiem darbiem un uzdevumiem. Šādas pieejas ieguvumi jo vairāk parādās tādās ilgtermiņa darbībās kā izglītības iestādes.

Viesojoties Lielbritānijā tieši sistemātiskā pieeja un izstrādātās procedūras skolas līmenī bija viens no ieguvumiem, ko pārņemt un ieviest Latvijā.

Skola, kurā viesojāmies (Carr Manor High School) ir viena no iecienītākajām iebraucēju vidusskolām. Skolēni kopumā runājot vairāk kā 40 dažādās valodās, līdz ar to ir svarīgi izveidot kopīgu un skaidru saskarsmi. Tās sasniegšanai katrs no skolas darbiniekiem ir audzinātājs (coach), kas audzina vienu 8 līdz 10 skolēnu lielu šūnu. Šādā šūnā ir visu vecumu skolēni un tādejādi notiek pakāpeniskāka skolēnu nomaiņa un veidojas vienota skolas kultūra un vide.

Sākot ar šīm šūnām līdz pat ikdienas darbam stundās, tiek ievērots vienots uzvedības kodekss, kas sevī ietver noteiktas prasmes un rīcības modeļus (tādus kā, piemēram, uzmanīga klausīšanās, kritiska domāšana, sadarbošanās komandās, utt.). Katrs skolotājs un skolēns zina šīs normas un mācību metodes to sasniegšanai. Turklāt ne tikai ikviens zina, bet arī ikviens lieto vienus un tos pašus nosaukumus, līdz ar to mācību procesu padarot ātrāku un efektīvāku (nav jāskaidro viena un tā pati metode katrā stundā no jauna).

Tāpat arī skola ir izstrādājusi vienotu pieeju stundas struktūrai. Katrā stundā ir jābūt klasiskajām trim daļām (aktualizācija, apjēgšana, refleksija), tāpat kā arī mērķim un aktivitātēm, kas tiek veiktas tā sasniegšanai. To komunikācija skolēniem notiek ar vienotu pieeju – saīsinājumiem W.A.L.T – We Are Learning To, W.I.L.F. – What I am Looking For un trīs līmeņu mērķiem. Tādā veidā katrā stundā, neatkarīgi no priekšmeta un skolotāja, skolēns var atpazīt svarīgāko.

Skolas vide un mācību process nav iedomājams bez skolotājiem. Vadība ir izveidojusi sava veida sistēmu arī viņiem. Katru rītu skolotājiem ir īsās sapulces, kurās tiek izrunātas galvenās iepriekšējās dienas aktivitātes, pārskatīti tekošās dienas plāni un paziņots, ja ar kādu klasi ir kādas grūtības. Šādas ikdienas tikšanās saliedē kolektīvu (to varēja ļoti labi manīt) un aizvieto pedagoģiskās sēdes, jo visas aktualitātes tiek izrunātas tiklīdz tās rodas.

Visbeidzot, vienotai mācību pieejai ir nepieciešama arī vienotu dokumentu sistēma. Tam pamatā ir vienots dokumentu serveris skolotāju stundu plāniem. Katrs skolotājs savus sagatavotos stundu plānus un materiālus ievieto šajā serverī, kur tie tiek caurskatīti un izlaboti, ja nepieciešams. Tādā veidā skola iegūst vienotus mācību materiālus, ko izmantot stundās un no kuriem var mācīties arī citi skolotāji. Lieki piebilst, ka materiāli ir līdzīgi pēc savas struktūras, lai vieglāk saprast galvenos punktus.

Lasot šo skolas aprakstu, var padomāt, ka skolā viss ir vienīgi par un ap sistēmām un noteikumiem, taču tā nav. Šīs procedūras un ikdienas aktivitātes ir paredzētas, lai uzlabotu saskarsmi ar skolēniem un radītu viņiem labvēlīgu mācību vidi. Kā viens no sadarbības piemēriem ir arī katras klases vērtību kodekss (Full Value Contract), kas tiek ieviests mācību gada sākumā un kurā skolēni atspoguļo gan vērtības, gan darbības, kuras viņi pieņem un ievēro.

Bieži vien mēs domājam, ka šādu sistēmu ieviešanai ir nepieciešami finansiāli resursi un lielas izmaiņas. Es gribētu mudināt skatīties uz to citādāk. Sākot ar savām klasēm un tuvākajiem, var veidot šo mugurkaulu, sev un skolēniem pieņemamo sistēmu. Apaudzēt to ar reāliem skolēniem, viņu emocijām un darbībām, var mainīt un iespaidot skolas darbību, tās kultūru, ikdienas norises un sistēmas. Jo galu galā derīga ir tikai tāda sistēma, kas darbojas un ko pieņem abas sadarbības puses.

Ko sagaida no skolēniem?

Mārtiņš Bērziņš

Pārdomas pēc Synergies European Workshop (Leeds, UK)

Pagājušajā nedēļā man bija iespēja viesoties vairākās Leeds un Bradfordas skolās Synergies European Workshop ietvaros. Bija iespēja vērot vairākas stundas, sarunāties ar skolu vadību un skolēniem, mēģinot saprast, ko skolas sagaida no saviem skolēniem.

Lielbritānijā ir iespēja izmantot sistēmu, kas automātiski izrēķina, kāda ir mērķa atzīme katram skolēnam katrā priekšmetā. Latvijā tas būtu, apmēram, tā, ka paņem 6.klases matemātikas valsts ieskaites atzīmi, palielina to par 1 balli un tā ir, apmēram, mērķa atzīme 9.klasi beidzot. Tātad no 1 uz 2, no 2 uz 3, no 3 uz 4, no 4 uz 5 utt. Skolā, kuru es apmeklēju, bija ļoti rūpīgi izstrādāta sekošanas sistēma, kas parādīja katra ceturkšņa starpvērtējumu divu gadu garumā. Ja staprvērtējums pārsniedza mērķa atzīmi, tad sistēma iekrāsoja šūnu zaļā krāsā, ja nepārsniedz, tad sarkanā krāsā.

Manu uzmanību piesaistīja zaļās krāsas šūnas, kurās bija norādīta mērķa atzīme E līmenis, kas raisīja pārdomas par to, ko skola sagaida no saviem skolēniem. Ir skaidrs, ka ar E līmeni skolēnam joprojām ir liegtas daudzas nākotnes izglītības iespējas. Kad jautājām skolas vadībai par konkrēto gadījumu, vadība atzīmēja, ka skolotājs un skolēns ir ieguldījis milzīgu darbu, lai pārsniegtu šo mērķa atzīmi par vienu līmeni (D). Tāpat viņi norādīja, ka meitene plānot iet māsu skolā, kur minimālā prasība ir E līmenis, liekot noprast, ka viss norit pēc plāna. Protams, ir gadījumi, kad E līmenis varētu būt objektīvs mērķis. Tomēr, ja skolēns ir fiziski un garīgi vesels, vai šāds līmenis var būt mērķis?

Šo jautājumu pārrunāju ar pārstāvjiem no Igaunijas, Vācijas, Spānijas programmām un Teach For All organizācijas. Galvenā doma, kas sekoja no šīm sarunām bija: “Labāk pārāk augsti mērķi, nevis pārāk zemi, jo augstākiem mērķiem ir pozitīva korelācija ar lielāku izaugsmi.” Šie secinājumi bija intuitīvi un balstoties uz pieredzi.

Augsti mērķi ir it kā pašsaprotama lieta, kad uzsāk dalību programmā. Laikam ejot, saskaroties ar darba apjomu, grūtībām, slodzi un lēno progresu, uzliktā latiņa nemānāmi var paslīdēt uz leju. Vismaz man tā bija. Tāpēc ir labi ik pa laikam paskatīties uz skolēniem no malas, padomāt par viņa nākotnes perspektīvām un visām skaistajām lietām, ko sniedz laba izglītība!

Varbūt …

Bruno Bahs

… Pamazām mazo zaldātiņu armiju nomaina jauni dalībnieki – viņi paši tikai jau pieaugušāki. Izskatās, ka viņiem ir jauns karavadonis un arī jauni mērķi. Mazie zaldātiņi paliek arvien spēcīgāki un apzinās savas pozīcijas, turpretim, skaitliski taču nekas nemainās. Armijas dalībnieki ir palikuši tie paši , taču viņu pievienotā vērtība pasaulei palielinās. Arī karavadonis ir iznācis plašumā, sākot vērst darbības ne tikai savā provincē, bet arī daudz plašāk, aplipinot apkārtējos nedaudz ar savu kareivīgo infekciju. Neprotu vienkārši ripināt vārdus, patīk man tos sakausēt margarīnā un pēc tam atkal sasaldēt …

Cilvēka prāts ir tik ļoti atvērts!

Jānis Ločmelis

28. septembris – atiet autobuss no Blīdenes uz Brocēniem. Tajā ir bērnudārza bērni un arī skolotājs Jānis, kuru nu visi pazīst un skaļi sveicina.

Nu jau bērniem ir viens standarta jautājums, ko viņi man jautā: “Ko Tu šodien mācīji skolā?” Un šodien es biju mācījis varbūtību, ko arī parādīju ar monētas mešanu un diviem gadījumiem kā tā var nokrist. Mācīju par leņķiem, ko arī pastāstīju, bet nu to tā grūti parādīt 5-6 gadus jauniem bērniem. Tad vēl biju mācījis par kvadrātfunkciju (tās pielietojumu fizikā), bet nedomāju to stāstīt.

Bet bērni nu grib, grib dzirdēt un tik jautā un lūdz man, lai pastāstu. Sapratu, ka kaut kā tas būs jāizdara. Sāku stāstīt un demonstrēt, kas ir asociācijas. Ja pasaka vienu vārdu, otrs saka pirmo, kas ienāk prātā. Pamēģinājām ar “Mašīna”, atbilde “brauc”, pamēģinājām ar “zaļa”, atbilde “zāle”. Pamēģinājām ar “ceļš”, atbildes (jau vairāki iesaistās) “brauc”, “mašīna” un “autobuss”. Pamēģinājām ar “kvadrātfunkcija”.

Atbildes: “aplis”, “ovāls” un “riņķis”. Nu nav tā kvadrātfunkcijas definīcija, bet apaļas formas gan ļoti skaidri ir redzamas un tad nu es pastāstīju un ar savu šalli parādīju, ka, ja aplim atver vaļā apakšu (vai augšu), izveidojas parabola -> kvadrātfunkcijas grafiskais attēlojums. Tas puika, kam to stāstīju, aizgāja atpakaļ uz savu vietu un sāka stāstīt savas grupiņas skolotājai par ko tad 9.klase mācījās skolā. Par kvadrātfunkciju. Un tas ir tā, ka mēs ņemam apli un attaisam vaļā un paliekam uz āru.

Tad vēl viņš stāstīja par asociācijām. Stāsta morāle - cilvēka prāts ir tik ļoti atvērts jebkam no ārpuses un spējīgs ātri aptvert un reaģēt, ka pat piecgadīgs bērns var izdomāt, kas ir kvadrātfunkcija priekš viņa.

Vēl domāju par to, kurā mirklī tad daļa no šīm slūžām tiek aizvērtas un kā tās atdarīt.

Cik liela nozīme skolotāju profesionalitātei ir ārpusskolas darba pieredzei?

Dana Kalniņa

Kad biznesa pasaulē izveidojušies apstākļi, kuros dažādu iemelsu dēļ krītas pieprasījums, ilgtermiņā domājoši uzņēmēji meklēs inovatīvus risinājumus, lai nezaudētu savu vietu tirgū. Iespējams viņi pazeminās produkta/pakalpojuma cenu, bet nekad tā nebūs vienīgā lieta. Viņi meklēs pievienoto vērtību savam produktam, zinot to, ka kvalitāte un inovācija ilgtermiņā veicinās izaugsmi un pieprasījumu. Tādā veidā netiek zaudēti 20% lojālo klientu, kas parasti ienes 80% peļņu.

Zinot šo praksi, nespēju saprast, kāpēc skolas apstākļos, kad demogrāfiskā situācija valstī ietekmē pieprasījumu, samazina vērtējumu, ar kuru tiek uzņemts skolēns, nevis intensīvi meklē papildus iespējas, kuras varētu piedāvāt talantīgajiem skolēniem. Ilgtermiņā tas samazina skolas vidējos rādītājus, skolas prestižu, kas draud ar statusa zaudēšanu un līdz ar to visām pārējām sekām.

Jau sava pirmā darba gada laikā saskāros ar faktu, ka skolām un skolotāju kolektīviem trūkst zināšanas un pieredze tādās lietās kā – cilvēkresursu vadīšana; laika menedžments; uz rezultātu virzīta darbība (ne tikai savā priekšmetā, bet visas skolas ietvaros); vienotu, reālu, visiem zināmu un saprotamu mērķu izvirzīšana, to sasniegšana; rezultātu izvērtēšana; proaktīva problēmu risināšana nevis vainīgo meklēšana utt. Un šādu pieredzi var iegūt, strādājot uzņēmumos.

Jautājums – vai šādu darbību mēs varam sagaidīt no kolektīva, kura darba pieredze robežojas tikai skolas sienās, kas gadiem jau darbojusies pēc citiem principiem? Vai tādā gadījumā mēs varam sagaidīt no šīm skolām mūsdienu tirgus prasībām atbilstošu rīcību?

Viesojoties Amerikā, Nešvilā  Hilsboro vidusskolā (www.hillsborohs.mnps.org), kur man bija iespēja vērot vairākus skolotājus, biju pārsteigta, ka pilnīgi visiem skolotājiem ir skolēnu centrēts mācīšanas stils un ļoti augsts sadarbības līmenis savā starpā. Sarunu rezultātā uzzināju, ka visi šie skolotāji iepriekš strādājuši citās jomās un patiesībā nav apguvuši skolotāju arodu. Pedagoģiskās prasmes līdzīgi kā mēs (Iespējamās misijas dalībnieki) viņi intensīvi apguva pirms sava pirmā mācību gada un papildus gada laikā vismaz 4-5 reizes dodas mācību semināros, apgūstot konkrēti lietas, kas viņiem nepieciešamas. Tā pat viņi regulāri tiekas, lai apmainītos ar savām darba pieredzēm utt. Tiem skolotājiem, kuriem šādas pieredzes nav, ir iespēja doties 2-4 nedēļu praksē uzņēmumos (arī līdzīgi kā to darām mēs Iespējamā misijā) vasaras brīvajā laikā. Iespējams, ka šiem skolotājiem ir vieglāk saņemties prakses darbiem nekā mūsu vidējam skolotājam atrauties no dārza darbiem, jo viņiem atšķirībā no mums nav apmaksāts divu mēnešu atvaļinājums un daļa no naudas ir jānopelna. Šo naudu viņi nopelna praksē.

Līdz ar to atkal jautājums – Cik liela nozīme skolotāju profesionalitātei ir ārpusskolas darba pieredzei?

Kā mainītos skolas kultūra, ja katram skolotājam, katru gadu būtu iespēja papildināt savu pieredzi un zināšanas uzņēmumos, kas ir pietuvināti viņu priekšmetam?

Vecāki saviem bērniem liek atzīmes

Dana Kalniņa

Kopā ar 10. klasi bijām mācību ekskursijā uz Latvenergo energoefektivitātes centru. Balstoties uz to pieredzi, viņiem bija jāveic energoefektivitātes projekts savas mājsaimniecības ietvaros. Skolēni veica pētījumu un izstrādāja ieteikumus elektroenerģijas taupīšanai mājās. Secinājumus un ieteikumus pārrunāja ar vecākiem. Ieguldīto darbu un rezultātus, balstoties uz viņiem dotajiem kritērijiem, izvērtēja vecāki un ielika saviem bērniem atzīmi!

Nosūtīju vecākiem materiālu, kurā iekļauts projekta mērķis, uzdevums, projekta rezultāts, vērtēšana, vērtēšanas kritēriju, punktu tabulu, pēc kuras skolēniem liek atzīmi, piemēru ar vērtēšanu, tabulu, kur vecāki raksta punktus un atgriezenisko saiti. Beigās vecāki izteica viedokli, vai vēlas piedalīties arī turpmāk savu bērnu darbu vērtēšanā.

2 vecāki ielika tikai punktus, pārējie sniedza arī komentāru. Kopumā vērtējumi svārstās no 6 – 10 ballēm. Vecāki ir vērtējuši ļoti korekti un es teiktu – stingri pat ar cipariem aiz komata un attiecīgu komentāru.

Lielākā daļa vecāku ir atzīmējuši, ka gribētu piedalīties sava bērna vērtēšanā. Viena mamma minēja, ka “nē, jo ir ļoti grūti būt objektīvai”;  divi nav minējuši iemeslu. Citi komentāri:

“Bija ļoti interesanti. Patika, ka iesaistījās visa ģimene. Pati uzzināju daudz ko jaunu un arī sen aizmirstu lietu. Labprāt piedalītos arī turpmāk.”

“Jā, mūsu ģimene ieguva no šī mājas darba. Aija ieteica mums priekšlikumus, par kuriem nebijām iedomājušies un, tos ievērojot, tiešām samazināsies elektro enerģijas izmantošana. Ieteica arī kā pareizi izvēlēties elektro ierīces.”

“Jā, jo tad ir iespēja pavadīt nedaudz vairāk laika kopā”

“Jā, jauna un interesanta pieredze”

u.c.

Mana pirmā pieredze. Turpināšu meklēt jaunas sadarbības iespējas ar vecākiem.

Jauni izaicinājumi pēc divu gadu pieredzes skolā

Inese Pelnēna

Pēc diviem gadiem skolā strādāju Latvijas Universitātē (LU) – skolēnus nomainot pret studentiem un profesoriem. Koordinēju ESF finansētu projektu „Inovatīva un praksē balstīta pedagogu izglītības ieguve un mentoru profesionālā pilnveide”, un atbildu par studentu piesaisti un atlasi studiju programmai „Skolotājs”. Projekts veic pedagogu studiju programmu optimizāciju LU, apvienojot esošās programmas vienā.

Projekta mērķis ir izstrādāt un īstenot inovatīvu, elastīgu pedagogu izglītības programmu, kas dos iespēju iegūt pedagoga kvalifikāciju. Studijās plānots īstenot inovatīvu pieeju, uzlabojot kursu saturu un pielāgot to īstenošanas metodes, ņemot vērā studējošo iepriekšējo izglītību, praksi izglītības iestādē un priekšmetu specializāciju. Nepieciešams celt studiju līmeni, lai sniegtu studentiem visas nepieciešamās zināšanas un prasmes.

Ikdienas darbā sadarbojos ar programmu un studiju kursu veidotājiem un dažādu LU struktūru darbiniekiem, spītīgi cenšoties „vērt durvis” jaunām pieejām. Dalība Iespējamā misijā un darbs skolā divu gadu garumā pieradina neatlaidīgi vērt vaļā neskaitāmas „durvis” un strādāt jēgpilni un mērķtiecīgi. Nomainot skolēnus pret studentiem un profesoriem  liekas darbam vajadzētu virzīties uz priekšu „kā pa sviestu”, tomēr tā nenotiek, vismaz ne pagaidām.

Stāvot klases priekšā skolotājs ir vadonis jeb situācijas noteicējs – neskatoties ne uz problēmām skolā, ne izglītības sistēmā kopumā. Ja skolotājs ir prasmīgs meistars, tad tā jau ir lielā puse no simts. No skolas nonākot pie pedagoģijas studentiem un profesoriem, kas lielākoties ir gados vecāki un ar bagātu dzīves pieredzi, darbs noteikti nekļūst vieglāks, tieši pretēji – sniedz atkal un atkal jaunus izaicinājumus. Skolā uzkrātā darba pieredze noteikti ir neatsverams sabiedrotais manā ikdienas darbā LU.

Ikdienas darba ritmu nosaka mans iekšējais darba entuziasms. Manuprāt, pēc „izaugšanas” Iespējamās misijas divos gados manā ikdienas darbā visvairāk noder spēja saredzēt lietu un procesu būtību un mērķtiecīgi rīkoties nepieciešamā rezultāta sasniegšanai. Izglītības sfēra liekas ir mana aizraušanās – tā nebūt nav vieta, kur piepildās visas vēlēšanās – tā ir sfēra, kam nepieciešami zinoši un spējīgi speciālisti, lai spētu mainīt lielas lietas un „atvērt arvien jaunas durvis”.