Programmas „Iespējamā misija nedēļas” ietvaros, manā skolā ieradās un vienu mācību stundu vadīja Pekinas Paraolimpisko spēļu čempions Aigars Apinis. Par auditoriju viņam izraudzījos savus foršos, bet mācības diezgan necentīgos 10os. Pēcāk gan izrādījās, ka mācību stunda aizķēra krietni vairāk mani pašu un vairumu no maniem klātesošajiem skolēniem arī.
Esmu cilvēks, kam patīk pagausties, pačīkstēt un paīdēt. Regulāri esmu sliktā omā, kad no rīta ir jāceļas un ārā ir auksti. Pašam liekas, ka mēdzu nokaitināt apkārtējos ar savu īdēšanu, ka tas ir „par grūtu” un to es nevaru, jo „esmu noguris”. A. Apinis man parādīja – kas ir dzīves grūtība, kas ir triecieni, kurus daudziem no mums var gadīties pārciest. Tad – kas ir grūtība? Kursa darbs? Bioloģijas kontroldarbs, eksāmens? Tuvinieka nāve vai invaliditāte? Salīdzinot manas ikdienas „problēmas” uz citu cilvēku fona, pats sev sāku likties smieklīgs un kaitinošs. Uz Aigaru varēju lūkoties tikai ar apbrīnu – situācijā, kur daudzi, varbūt pat es pats būtu nolaidis rokas, Aigars ir nogāzis kalnus. Pēc viņa paša teiktā – ar tuvinieku palīdzību, bet tomēr – pats. Pats pārspēdams sabiedrības daļu, kura sevi sauc par vairākumu, iegūdams vairākas godalgas gan Pekinas, gan arī iepriekšējās paraolimpiskajās spēlēs un pasaules čempionātos.
Pēc nodarbības parunājos ar pāris no saviem skolēniem, kas bija klāt Aigara vadītajā stundā. Nebija manāms prieks vai vilšanās, bet vairāk nopietnas pārdomas par to, kas ir grūti un kas ir problēma!
Paldies Aigaram par iedvesmu! Tā, domājams, turēsies ilgi, jo ilgi!
