Ir brīvlaika nedēļa, ārā ir ārkārtīgi saulains laiks, bet tā kā skolotāja darbs skolā nebeidzas 1:1 ar skolēnu došanos brīvlaikā, esmu darbā. Un kaut kā trūkst – loģiski, ka tieši pašu skolēnu trūkst, bet ne gluži viņu cilvēciskās klātbūtnes, bet gan to spriedzi par darbiem un atzīmēm, ko viņi rada. Katru dienu darboties ar 250 dažādu vecumu sejām nav viegli.. vai arī nebija viegli? Ja paskatos 8 mēnešus atpakaļ, tad nav vairs tās vieglās ikdienas histērijas, kas nāca pāri pirms katras mācību stundas. Skolā vairs nesvīstu un brīvdienas negaidu tik paniski vairs kā agrāk. Līdz ar to, grūti pateikt, vai mani nervi ir kļuvuši stiprāki un izturīgāki vai arī, gluži pretēji, notrulinājušies.
Sēžu tukšā klasē, kārtoju savus papīrus un mēģinu sevi pieradināt pie miera – bet nesanāk 
Aprīlis 6, 2009 plkst. 20:47
Stiprāki, stiprāki esat palikuši:)
Aprīlis 6, 2009 plkst. 21:54
Ak, Viestur, cik pazīstama situācija!