Vēl kā vakar atceros Vasaras Akadēmiju un bažas par to, kā būs, kas būs un kad tas viss būs. Kad piepildīsies baisie pareģojumi par skolēniem briesmoņiem un skolotājiem nezvēriem. Bet nekā – nostrādāju gadu skolā un joprojām ticu, ka klasē man priekšā sēž eņģeļu bars un skolotāju istabā rosās čaklas skudriņas.
Pirmais gads skolotājas ādā ir nulle kā nobeidzies. Vel tā īsti nevar attapties no skrējiena un ļoti gribas ticēt, ka pāris brīvās nedēļas būs brīvas arī morāli, neviss kā šī pēdējā gada nedēļas nogales, kad visu laiku galvā stāv izdarāmo lieto saraksts. Arī šai vasarai tādu nav mazums!
Manas 9.klases uzrakstīja valsts ieskaiti un 50% no tiem ir atzīmes no 7- 10, tāds lepnums un prieks. Tādi malači! Un daži pat gada izvērtējumā ierakstījuši, ka nekad nebija domājuši, ka angļu valoda arī var būt tik jautra, interesanta un forša. Un ja no 74 jauniešiem, ko šogad mācīju, vismaz 7 ir aizrauti un mainījuši savu viedokli par šo priekšmetu (pārējie vismaz noturējuši savu līdzšinējo viedokli – ka angļu val. ir OK), uzskatu ka esmu izpildījusi savu Misiju! 
