Varbūt …

Bruno Bahs

… Pamazām mazo zaldātiņu armiju nomaina jauni dalībnieki – viņi paši tikai jau pieaugušāki. Izskatās, ka viņiem ir jauns karavadonis un arī jauni mērķi. Mazie zaldātiņi paliek arvien spēcīgāki un apzinās savas pozīcijas, turpretim, skaitliski taču nekas nemainās. Armijas dalībnieki ir palikuši tie paši , taču viņu pievienotā vērtība pasaulei palielinās. Arī karavadonis ir iznācis plašumā, sākot vērst darbības ne tikai savā provincē, bet arī daudz plašāk, aplipinot apkārtējos nedaudz ar savu kareivīgo infekciju. Neprotu vienkārši ripināt vārdus, patīk man tos sakausēt margarīnā un pēc tam atkal sasaldēt …

Mana mazā armija ir mani skolēni, mana pirmā klase, ar kuru pamazām sākam īstenot lielas lietas. Mana sirdslieta, par kuru pamazām iedegos arvien vairāk. Liela lieta nebūt nav katrs otrais desmitnieks kādā mācību priekšmetā vai arī pilnīgs klusums katrā stundā. Ne būt, nē, jo tie taču ir bērni un tikai 6. klase. Hormonu tauriņu dejas sāk pamazām mosties tā, ka dažreiz mācību priekšmetu skolotāji šausmās saķer galvu, sak’ – ķiķināšana, pieskaršanās viens otram, kā tā var …. Taču – tie ir tikai bērni, kuru neziņa un vienaldzība par rītdienu bieži vien ir pārāka par dažu labu skaļu vārdu, kā fiksi, mācies, ja ne, nenoliksi kontroldarbu vai dabūsi divi … Domājot pašam bērna prātā, da’ kam man to, ja es maz nezinu, ko vēlos no dzīves un ko tā sagaida no manis. Kādēļ man maz pakustināt pirkstu, ja reiz manā vietā to izdarīs klases audzinātājs un mutīti noslaucīs vecāki? Tieši šis aspekts manā armijā pamazām tiek izskausts – 99 % no mācīšanās un atbildības pret saviem pienākumiem uzticu saviem skolēniem. Atslēga ir viņos pašos un to arī katru dienu atgādinu.

Esmu sapratis to, ka bieži vien mēs nodarām lielāku ļaunumu auklējoties ar personībām jau no mazotnes, kur pieaugot viņi nespēj neko vairāk, kā domāt rītdienas ietvaros. Neko tālāk. Kādēļ personības? Tādēļ, ka jau no pirmā kontakta ar bērnu, lai arī, cik vecs viņš būtu, uzskatu, ka viņa genoms ir pilns ar lielajām Personībām – krāsainām, pilnām, sapņainām… Jā,varbūt, tā īstā maldās viņā pašā un ārā nākt vēl sākumā negrasās, taču nemitīga augsnes sildīšana ar uzslavām, ar mērķu rādīšanu un uzvaru svinēšanu, ir lielisks veids kā ātrāk izkristalizēt to cilvēku, kas sabiedrībai  vajadzīgs šodien. Un tas ir – domājošs līdz procesiem, nepaliekošs vienaldzīgs.

Bērni šodien ir ļoti gudri, bieži vien tie apsteidz mūs pat par diviem gājieniem uz priekšu. Piemēram, ejot uzpīpēt , viņi jau ir vienā kabatā ielikuši skujas, otrā – orbit, lai pēc nedarba izstrādāšanas, skolotājam lepni varētu gan uzpūst, gan parādīt ar skujām saberzētās plaukstas. Ja būsi šodien naivs, tad tā arī aiziesi gulēt, domājot, ka viss ir kārtībā. Nav, jo paskaties tālāk – esi vērīgs it visur, ja vēlies mainīt viņus.

Arī vakarmācībās, kad katra skolēna pienākums ir mācīties uzdoto, Tu nedrīksti sacīt pareizo atbildi ikreiz, kad skolēns Tev lūdz pēc palīdzības. Lai arī Tava maigā sirds to neļauj, nedarī tā, jo radināsi bērnu no viegla rezultāta, radināsi pie manipulācijas un pie ausu aizmālēšanas, sak, es tak neko nesaprotu … līdzīgi, kā pirmīt, skolotāj, es taču nekad nesmēķēju un tas, ka manas rokas ož pēc skujām ir tikai nejauša sakritība.

Liec atbildību uz viņu pleciem – liec, lai domā, lai meklē likumsakarības sevī – kādēļ nav sapratis vielu, kādēļ nav vaicājis skolotājam, ja neko nesaprot. Kādēļ ir tā, ka visi klasē neko nesaprot? Šodien ar to sastapos vakarmācību laikā, kad tiešām apjuku – visa klase nesaprot! Uzskatu, ka mans pienākums NAV iedot viņiem gatavu formulu, risinot vēlreiz jauno mācību vielu klases priekšā, bet gan drīzāk –  dot iespēju domāt un uzņemties atbildību uz sevis. Šajā gadījumā runāt, vērsties pie priekšmetu skolotāja, ja kas neskaidrs, pastāvēt par sevi un prasīt skolotājai par kļūdām, kas man pieļautas. Lai pats izcīnu šo cīņu un iegūstu pirmās iezīmes savas dzīves kārtošanā.

Apskaužu savējos, jo man sestajā klasē pat ne miņas nebija par to,kas vispār ir mans sasniegums, kādēļ vajadzētu attīstīt savu talantu un vispār, kādēļ man jādomā par nākotni.. arī savu vērtību neapzinājos-sabiedrība parasti ir skopa atzinīgos vārdos. Veicas, ja ģimene Tev tāda nav.
Datorizētajā laikmetā mēs tik daudz laika pavadām pie datora zilajiem ekrāna, kur mūsu šūniņas tikai patērē, nevis rada… Tāpēc uzskatu, ka domāšanā līdz pie tā, ko es daru un kāpēc es to daru, ir daudz vērtīgāk dažreiz, kā dzīvot pēc kādiem uzrakstītiem padomiem un reglamentiem, lai arī šķietami tie šķiet vispareizākie.

Mazā armija ir palikusi spēcīgāka, kaut pagājis tikai pusotrs mēnesis. Rupji vārdi (ja izskan), tad skolotājam nedzirdot. Pat lielākais delveris, kuram visi ģimenē lieto alkoholu un, kur ikdienā šie vārdi varbūt ir viņa sabiedrotie, piesarkst ik reizi, kad ir ko nejauši pateicis. Kopā pirms divām nedēļām svinējām dienu bez rupjiem vārdiem, tagad – mazais delveris tik jāpārliecina par labo darbu veikšanu, līdzīgi kā to dara pārējie – katru dienu uzlīmē uz sava skolas galda vienu līmlapiņu ar dienā paveikto labo darbu. Mērķis: ar sevi padarīt vidi daudz labāku un smaidpilnāku, jo izpalīdzēt – tas taču nozīmē saņemt smaidu no otra cilvēka. Un tas ir jauki.

Pamazām manā klasē ienāk blakusklašu skolēni, kaut tikai pavērot, kā spēlējam domāšanas – vārdu minēšanas spēli ALIAS, starp citu, kurai pateicoties, meitene , kas gada sākumā bija viskautrīgākā, tagad ir palikusi daudz drošāka – viņa runā pat, kad būtu vajadzīgs klusums un skaita dzejoli, kaut šķiet, ka sākumā viņa to nespēs.

Vakar bijām futbola sacensībās tuvējās skolas sporta laukumā. Bijām deviņi puiši no divām sestajām. Divi tik manējie, pārējie – paralēlklases skolēni. Lielāko delveri, kas arī reizē ir labākais futbolā, tīši izraudzījos par kapteini komandai, lai viņš saprastu, ka atbildība – tā tomēr ir cēla lieta, pie tam, ja no Tevis ir atkarīgs komandas gars un rezultāts. Protams, jāmācās cienīt sava komanda, nerunāt rupjības, ja kas noiet greizi vai arī cīnīties līdz galam – tas vēl tikai procesā, jo par  līderi jau nepiedzimst – par to kļūst. Taču tas ir tikai sākums, jo atbildību iznest tas ir grūti – Tu vairs neesi Tu pats, bet gan esi kā atspulgs, no kā dzer, raugoties Tevī.

Puisis tā īsti sāka mainīties šodien, kad parunājām par spēles gaitu, par kļūdām. Arī leļļu teātra izrādē viņš bija visklusākais no visiem, nosacīti, lielajiem. Teorētiski man vajadzētu būt vienaldzīgākam, jo nenesu nekādu atbildību – man tak bija jāpavada tikai paralēlklase līdz futbolam. Man ir  sava klase. Taču jūtu, ka pielīpu bērniem kā dadzis.

Arī šonakt, kad biju atbildīgais par viņu gulētiešanu, manā istabiņā valdīja klusums, jo pirmo reizi visi skatījāmies filmu nedaudz pēc jau obligātā gulētiešanas laika. Pārsteigts biju par to, kā viņi klausīja – ātri nomazgājās, vairs istabiņā neviena lamuvārda … 10 min pēc filmas beigšanās visi bija gultā, gaisma nost un miers, kam acumirklīgi nespēju noticēt, jo vēl pagājušo nakt, redz, esot bijis jandāliņš.

Šodien vakarā ar puišiem runājām par balss lūzumu, arī par to, cik forši ir būt foršiem. Esam kļuvuši par draugiem. Pamazām, pamazām mana armija paliek arvien labāka … Jā, varbūt ir lietas, ko nespēšu mainīt, tādas kā – ģimenes apstākļi, psihoemocionālās novirzes, uztveres traucējumi un dažreiz piezīmes dienasgrāmatā, taču tas ir sīkums, salīdzinot ar to, ka pamazām viņi domā līdz katrai lietai, ko dara. Domā par to, kā izdarīt labāk un par to, ka varbūt labāk padomāt, pirms dara.

Varbūt tas ir pirmais pakārtotais domāšanas process viņa dzīvē? Varbūt … tas man ir lielāks sasniegums kā sterilais klusums, pēc kā ļoti daudzi tomēr tiecas, uzskatot to kā prioritāti … Domāt par to, ka esmu labākais jau šodien … Varbūt …

About these ads

Atstāj atbildi

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s