Pārdomas pēc Synergies European Workshop (Leeds, UK)

Viens no panākumu stūrakmeņiem jebkurā no situācijām ir plānveidīga un sistemātiska pieeja veicamajiem darbiem un uzdevumiem. Šādas pieejas ieguvumi jo vairāk parādās tādās ilgtermiņa darbībās kā izglītības iestādes.

Viesojoties Lielbritānijā tieši sistemātiskā pieeja un izstrādātās procedūras skolas līmenī bija viens no ieguvumiem, ko pārņemt un ieviest Latvijā.

Skola, kurā viesojāmies (Carr Manor High School) ir viena no iecienītākajām iebraucēju vidusskolām. Skolēni kopumā runājot vairāk kā 40 dažādās valodās, līdz ar to ir svarīgi izveidot kopīgu un skaidru saskarsmi. Tās sasniegšanai katrs no skolas darbiniekiem ir audzinātājs (coach), kas audzina vienu 8 līdz 10 skolēnu lielu šūnu. Šādā šūnā ir visu vecumu skolēni un tādejādi notiek pakāpeniskāka skolēnu nomaiņa un veidojas vienota skolas kultūra un vide.

Sākot ar šīm šūnām līdz pat ikdienas darbam stundās, tiek ievērots vienots uzvedības kodekss, kas sevī ietver noteiktas prasmes un rīcības modeļus (tādus kā, piemēram, uzmanīga klausīšanās, kritiska domāšana, sadarbošanās komandās, utt.). Katrs skolotājs un skolēns zina šīs normas un mācību metodes to sasniegšanai. Turklāt ne tikai ikviens zina, bet arī ikviens lieto vienus un tos pašus nosaukumus, līdz ar to mācību procesu padarot ātrāku un efektīvāku (nav jāskaidro viena un tā pati metode katrā stundā no jauna).

Tāpat arī skola ir izstrādājusi vienotu pieeju stundas struktūrai. Katrā stundā ir jābūt klasiskajām trim daļām (aktualizācija, apjēgšana, refleksija), tāpat kā arī mērķim un aktivitātēm, kas tiek veiktas tā sasniegšanai. To komunikācija skolēniem notiek ar vienotu pieeju – saīsinājumiem W.A.L.T – We Are Learning To, W.I.L.F. – What I am Looking For un trīs līmeņu mērķiem. Tādā veidā katrā stundā, neatkarīgi no priekšmeta un skolotāja, skolēns var atpazīt svarīgāko.

Skolas vide un mācību process nav iedomājams bez skolotājiem. Vadība ir izveidojusi sava veida sistēmu arī viņiem. Katru rītu skolotājiem ir īsās sapulces, kurās tiek izrunātas galvenās iepriekšējās dienas aktivitātes, pārskatīti tekošās dienas plāni un paziņots, ja ar kādu klasi ir kādas grūtības. Šādas ikdienas tikšanās saliedē kolektīvu (to varēja ļoti labi manīt) un aizvieto pedagoģiskās sēdes, jo visas aktualitātes tiek izrunātas tiklīdz tās rodas.

Visbeidzot, vienotai mācību pieejai ir nepieciešama arī vienotu dokumentu sistēma. Tam pamatā ir vienots dokumentu serveris skolotāju stundu plāniem. Katrs skolotājs savus sagatavotos stundu plānus un materiālus ievieto šajā serverī, kur tie tiek caurskatīti un izlaboti, ja nepieciešams. Tādā veidā skola iegūst vienotus mācību materiālus, ko izmantot stundās un no kuriem var mācīties arī citi skolotāji. Lieki piebilst, ka materiāli ir līdzīgi pēc savas struktūras, lai vieglāk saprast galvenos punktus.

Lasot šo skolas aprakstu, var padomāt, ka skolā viss ir vienīgi par un ap sistēmām un noteikumiem, taču tā nav. Šīs procedūras un ikdienas aktivitātes ir paredzētas, lai uzlabotu saskarsmi ar skolēniem un radītu viņiem labvēlīgu mācību vidi. Kā viens no sadarbības piemēriem ir arī katras klases vērtību kodekss (Full Value Contract), kas tiek ieviests mācību gada sākumā un kurā skolēni atspoguļo gan vērtības, gan darbības, kuras viņi pieņem un ievēro.

Bieži vien mēs domājam, ka šādu sistēmu ieviešanai ir nepieciešami finansiāli resursi un lielas izmaiņas. Es gribētu mudināt skatīties uz to citādāk. Sākot ar savām klasēm un tuvākajiem, var veidot šo mugurkaulu, sev un skolēniem pieņemamo sistēmu. Apaudzēt to ar reāliem skolēniem, viņu emocijām un darbībām, var mainīt un iespaidot skolas darbību, tās kultūru, ikdienas norises un sistēmas. Jo galu galā derīga ir tikai tāda sistēma, kas darbojas un ko pieņem abas sadarbības puses.

… Pamazām mazo zaldātiņu armiju nomaina jauni dalībnieki – viņi paši tikai jau pieaugušāki. Izskatās, ka viņiem ir jauns karavadonis un arī jauni mērķi. Mazie zaldātiņi paliek arvien spēcīgāki un apzinās savas pozīcijas, turpretim, skaitliski taču nekas nemainās. Armijas dalībnieki ir palikuši tie paši , taču viņu pievienotā vērtība pasaulei palielinās. Arī karavadonis ir iznācis plašumā, sākot vērst darbības ne tikai savā provincē, bet arī daudz plašāk, aplipinot apkārtējos nedaudz ar savu kareivīgo infekciju. Neprotu vienkārši ripināt vārdus, patīk man tos sakausēt margarīnā un pēc tam atkal sasaldēt …

Mana mazā armija ir mani skolēni, mana pirmā klase, ar kuru pamazām sākam īstenot lielas lietas. Mana sirdslieta, par kuru pamazām iedegos arvien vairāk. Liela lieta nebūt nav katrs otrais desmitnieks kādā mācību priekšmetā vai arī pilnīgs klusums katrā stundā. Ne būt, nē, jo tie taču ir bērni un tikai 6. klase. Hormonu tauriņu dejas sāk pamazām mosties tā, ka dažreiz mācību priekšmetu skolotāji šausmās saķer galvu, sak’ – ķiķināšana, pieskaršanās viens otram, kā tā var …. Taču – tie ir tikai bērni, kuru neziņa un vienaldzība par rītdienu bieži vien ir pārāka par dažu labu skaļu vārdu, kā fiksi, mācies, ja ne, nenoliksi kontroldarbu vai dabūsi divi … Domājot pašam bērna prātā, da’ kam man to, ja es maz nezinu, ko vēlos no dzīves un ko tā sagaida no manis. Kādēļ man maz pakustināt pirkstu, ja reiz manā vietā to izdarīs klases audzinātājs un mutīti noslaucīs vecāki? Tieši šis aspekts manā armijā pamazām tiek izskausts – 99 % no mācīšanās un atbildības pret saviem pienākumiem uzticu saviem skolēniem. Atslēga ir viņos pašos un to arī katru dienu atgādinu.

Esmu sapratis to, ka bieži vien mēs nodarām lielāku ļaunumu auklējoties ar personībām jau no mazotnes, kur pieaugot viņi nespēj neko vairāk, kā domāt rītdienas ietvaros. Neko tālāk. Kādēļ personības? Tādēļ, ka jau no pirmā kontakta ar bērnu, lai arī, cik vecs viņš būtu, uzskatu, ka viņa genoms ir pilns ar lielajām Personībām – krāsainām, pilnām, sapņainām… Jā,varbūt, tā īstā maldās viņā pašā un ārā nākt vēl sākumā negrasās, taču nemitīga augsnes sildīšana ar uzslavām, ar mērķu rādīšanu un uzvaru svinēšanu, ir lielisks veids kā ātrāk izkristalizēt to cilvēku, kas sabiedrībai  vajadzīgs šodien. Un tas ir – domājošs līdz procesiem, nepaliekošs vienaldzīgs.

Bērni šodien ir ļoti gudri, bieži vien tie apsteidz mūs pat par diviem gājieniem uz priekšu. Piemēram, ejot uzpīpēt , viņi jau ir vienā kabatā ielikuši skujas, otrā – orbit, lai pēc nedarba izstrādāšanas, skolotājam lepni varētu gan uzpūst, gan parādīt ar skujām saberzētās plaukstas. Ja būsi šodien naivs, tad tā arī aiziesi gulēt, domājot, ka viss ir kārtībā. Nav, jo paskaties tālāk – esi vērīgs it visur, ja vēlies mainīt viņus.

Arī vakarmācībās, kad katra skolēna pienākums ir mācīties uzdoto, Tu nedrīksti sacīt pareizo atbildi ikreiz, kad skolēns Tev lūdz pēc palīdzības. Lai arī Tava maigā sirds to neļauj, nedarī tā, jo radināsi bērnu no viegla rezultāta, radināsi pie manipulācijas un pie ausu aizmālēšanas, sak, es tak neko nesaprotu … līdzīgi, kā pirmīt, skolotāj, es taču nekad nesmēķēju un tas, ka manas rokas ož pēc skujām ir tikai nejauša sakritība.

Liec atbildību uz viņu pleciem – liec, lai domā, lai meklē likumsakarības sevī – kādēļ nav sapratis vielu, kādēļ nav vaicājis skolotājam, ja neko nesaprot. Kādēļ ir tā, ka visi klasē neko nesaprot? Šodien ar to sastapos vakarmācību laikā, kad tiešām apjuku – visa klase nesaprot! Uzskatu, ka mans pienākums NAV iedot viņiem gatavu formulu, risinot vēlreiz jauno mācību vielu klases priekšā, bet gan drīzāk -  dot iespēju domāt un uzņemties atbildību uz sevis. Šajā gadījumā runāt, vērsties pie priekšmetu skolotāja, ja kas neskaidrs, pastāvēt par sevi un prasīt skolotājai par kļūdām, kas man pieļautas. Lai pats izcīnu šo cīņu un iegūstu pirmās iezīmes savas dzīves kārtošanā.

Apskaužu savējos, jo man sestajā klasē pat ne miņas nebija par to,kas vispār ir mans sasniegums, kādēļ vajadzētu attīstīt savu talantu un vispār, kādēļ man jādomā par nākotni.. arī savu vērtību neapzinājos-sabiedrība parasti ir skopa atzinīgos vārdos. Veicas, ja ģimene Tev tāda nav.
Datorizētajā laikmetā mēs tik daudz laika pavadām pie datora zilajiem ekrāna, kur mūsu šūniņas tikai patērē, nevis rada… Tāpēc uzskatu, ka domāšanā līdz pie tā, ko es daru un kāpēc es to daru, ir daudz vērtīgāk dažreiz, kā dzīvot pēc kādiem uzrakstītiem padomiem un reglamentiem, lai arī šķietami tie šķiet vispareizākie.

Mazā armija ir palikusi spēcīgāka, kaut pagājis tikai pusotrs mēnesis. Rupji vārdi (ja izskan), tad skolotājam nedzirdot. Pat lielākais delveris, kuram visi ģimenē lieto alkoholu un, kur ikdienā šie vārdi varbūt ir viņa sabiedrotie, piesarkst ik reizi, kad ir ko nejauši pateicis. Kopā pirms divām nedēļām svinējām dienu bez rupjiem vārdiem, tagad – mazais delveris tik jāpārliecina par labo darbu veikšanu, līdzīgi kā to dara pārējie – katru dienu uzlīmē uz sava skolas galda vienu līmlapiņu ar dienā paveikto labo darbu. Mērķis: ar sevi padarīt vidi daudz labāku un smaidpilnāku, jo izpalīdzēt – tas taču nozīmē saņemt smaidu no otra cilvēka. Un tas ir jauki.

Pamazām manā klasē ienāk blakusklašu skolēni, kaut tikai pavērot, kā spēlējam domāšanas – vārdu minēšanas spēli ALIAS, starp citu, kurai pateicoties, meitene , kas gada sākumā bija viskautrīgākā, tagad ir palikusi daudz drošāka – viņa runā pat, kad būtu vajadzīgs klusums un skaita dzejoli, kaut šķiet, ka sākumā viņa to nespēs.

Vakar bijām futbola sacensībās tuvējās skolas sporta laukumā. Bijām deviņi puiši no divām sestajām. Divi tik manējie, pārējie – paralēlklases skolēni. Lielāko delveri, kas arī reizē ir labākais futbolā, tīši izraudzījos par kapteini komandai, lai viņš saprastu, ka atbildība – tā tomēr ir cēla lieta, pie tam, ja no Tevis ir atkarīgs komandas gars un rezultāts. Protams, jāmācās cienīt sava komanda, nerunāt rupjības, ja kas noiet greizi vai arī cīnīties līdz galam – tas vēl tikai procesā, jo par  līderi jau nepiedzimst – par to kļūst. Taču tas ir tikai sākums, jo atbildību iznest tas ir grūti – Tu vairs neesi Tu pats, bet gan esi kā atspulgs, no kā dzer, raugoties Tevī.

Puisis tā īsti sāka mainīties šodien, kad parunājām par spēles gaitu, par kļūdām. Arī leļļu teātra izrādē viņš bija visklusākais no visiem, nosacīti, lielajiem. Teorētiski man vajadzētu būt vienaldzīgākam, jo nenesu nekādu atbildību – man tak bija jāpavada tikai paralēlklase līdz futbolam. Man ir  sava klase. Taču jūtu, ka pielīpu bērniem kā dadzis.

Arī šonakt, kad biju atbildīgais par viņu gulētiešanu, manā istabiņā valdīja klusums, jo pirmo reizi visi skatījāmies filmu nedaudz pēc jau obligātā gulētiešanas laika. Pārsteigts biju par to, kā viņi klausīja – ātri nomazgājās, vairs istabiņā neviena lamuvārda … 10 min pēc filmas beigšanās visi bija gultā, gaisma nost un miers, kam acumirklīgi nespēju noticēt, jo vēl pagājušo nakt, redz, esot bijis jandāliņš.

Šodien vakarā ar puišiem runājām par balss lūzumu, arī par to, cik forši ir būt foršiem. Esam kļuvuši par draugiem. Pamazām, pamazām mana armija paliek arvien labāka … Jā, varbūt ir lietas, ko nespēšu mainīt, tādas kā – ģimenes apstākļi, psihoemocionālās novirzes, uztveres traucējumi un dažreiz piezīmes dienasgrāmatā, taču tas ir sīkums, salīdzinot ar to, ka pamazām viņi domā līdz katrai lietai, ko dara. Domā par to, kā izdarīt labāk un par to, ka varbūt labāk padomāt, pirms dara.

Varbūt tas ir pirmais pakārtotais domāšanas process viņa dzīvē? Varbūt … tas man ir lielāks sasniegums kā sterilais klusums, pēc kā ļoti daudzi tomēr tiecas, uzskatot to kā prioritāti … Domāt par to, ka esmu labākais jau šodien … Varbūt …

28. septembris – atiet autobuss no Blīdenes uz Brocēniem. Tajā ir bērnudārza bērni un arī skolotājs Jānis, kuru nu visi pazīst un skaļi sveicina.

Nu jau bērniem ir viens standarta jautājums, ko viņi man jautā: “Ko Tu šodien mācīji skolā?” Un šodien es biju mācījis varbūtību, ko arī parādīju ar monētas mešanu un diviem gadījumiem kā tā var nokrist. Mācīju par leņķiem, ko arī pastāstīju, bet nu to tā grūti parādīt 5-6 gadus jauniem bērniem. Tad vēl biju mācījis par kvadrātfunkciju (tās pielietojumu fizikā), bet nedomāju to stāstīt.

Bet bērni nu grib, grib dzirdēt un tik jautā un lūdz man, lai pastāstu. Sapratu, ka kaut kā tas būs jāizdara. Sāku stāstīt un demonstrēt, kas ir asociācijas. Ja pasaka vienu vārdu, otrs saka pirmo, kas ienāk prātā. Pamēģinājām ar “Mašīna”, atbilde “brauc”, pamēģinājām ar “zaļa”, atbilde “zāle”. Pamēģinājām ar “ceļš”, atbildes (jau vairāki iesaistās) “brauc”, “mašīna” un “autobuss”. Pamēģinājām ar “kvadrātfunkcija”.

Atbildes: “aplis”, “ovāls” un “riņķis”. Nu nav tā kvadrātfunkcijas definīcija, bet apaļas formas gan ļoti skaidri ir redzamas un tad nu es pastāstīju un ar savu šalli parādīju, ka, ja aplim atver vaļā apakšu (vai augšu), izveidojas parabola -> kvadrātfunkcijas grafiskais attēlojums. Tas puika, kam to stāstīju, aizgāja atpakaļ uz savu vietu un sāka stāstīt savas grupiņas skolotājai par ko tad 9.klase mācījās skolā. Par kvadrātfunkciju. Un tas ir tā, ka mēs ņemam apli un attaisam vaļā un paliekam uz āru.

Tad vēl viņš stāstīja par asociācijām. Stāsta morāle - cilvēka prāts ir tik ļoti atvērts jebkam no ārpuses un spējīgs ātri aptvert un reaģēt, ka pat piecgadīgs bērns var izdomāt, kas ir kvadrātfunkcija priekš viņa.

Vēl domāju par to, kurā mirklī tad daļa no šīm slūžām tiek aizvērtas un kā tās atdarīt.

Kad biznesa pasaulē izveidojušies apstākļi, kuros dažādu iemelsu dēļ krītas pieprasījums, ilgtermiņā domājoši uzņēmēji meklēs inovatīvus risinājumus, lai nezaudētu savu vietu tirgū. Iespējams viņi pazeminās produkta/pakalpojuma cenu, bet nekad tā nebūs vienīgā lieta. Viņi meklēs pievienoto vērtību savam produktam, zinot to, ka kvalitāte un inovācija ilgtermiņā veicinās izaugsmi un pieprasījumu. Tādā veidā netiek zaudēti 20% lojālo klientu, kas parasti ienes 80% peļņu.

Zinot šo praksi, nespēju saprast, kāpēc skolas apstākļos, kad demogrāfiskā situācija valstī ietekmē pieprasījumu, samazina vērtējumu, ar kuru tiek uzņemts skolēns, nevis intensīvi meklē papildus iespējas, kuras varētu piedāvāt talantīgajiem skolēniem. Ilgtermiņā tas samazina skolas vidējos rādītājus, skolas prestižu, kas draud ar statusa zaudēšanu un līdz ar to visām pārējām sekām.

Jau sava pirmā darba gada laikā saskāros ar faktu, ka skolām un skolotāju kolektīviem trūkst zināšanas un pieredze tādās lietās kā – cilvēkresursu vadīšana; laika menedžments; uz rezultātu virzīta darbība (ne tikai savā priekšmetā, bet visas skolas ietvaros); vienotu, reālu, visiem zināmu un saprotamu mērķu izvirzīšana, to sasniegšana; rezultātu izvērtēšana; proaktīva problēmu risināšana nevis vainīgo meklēšana utt. Un šādu pieredzi var iegūt, strādājot uzņēmumos.

Jautājums – vai šādu darbību mēs varam sagaidīt no kolektīva, kura darba pieredze robežojas tikai skolas sienās, kas gadiem jau darbojusies pēc citiem principiem? Vai tādā gadījumā mēs varam sagaidīt no šīm skolām mūsdienu tirgus prasībām atbilstošu rīcību?

Viesojoties Amerikā, Nešvilā  Hilsboro vidusskolā (www.hillsborohs.mnps.org), kur man bija iespēja vērot vairākus skolotājus, biju pārsteigta, ka pilnīgi visiem skolotājiem ir skolēnu centrēts mācīšanas stils un ļoti augsts sadarbības līmenis savā starpā. Sarunu rezultātā uzzināju, ka visi šie skolotāji iepriekš strādājuši citās jomās un patiesībā nav apguvuši skolotāju arodu. Pedagoģiskās prasmes līdzīgi kā mēs (Iespējamās misijas dalībnieki) viņi intensīvi apguva pirms sava pirmā mācību gada un papildus gada laikā vismaz 4-5 reizes dodas mācību semināros, apgūstot konkrēti lietas, kas viņiem nepieciešamas. Tā pat viņi regulāri tiekas, lai apmainītos ar savām darba pieredzēm utt. Tiem skolotājiem, kuriem šādas pieredzes nav, ir iespēja doties 2-4 nedēļu praksē uzņēmumos (arī līdzīgi kā to darām mēs Iespējamā misijā) vasaras brīvajā laikā. Iespējams, ka šiem skolotājiem ir vieglāk saņemties prakses darbiem nekā mūsu vidējam skolotājam atrauties no dārza darbiem, jo viņiem atšķirībā no mums nav apmaksāts divu mēnešu atvaļinājums un daļa no naudas ir jānopelna. Šo naudu viņi nopelna praksē.

Līdz ar to atkal jautājums – Cik liela nozīme skolotāju profesionalitātei ir ārpusskolas darba pieredzei?

Kā mainītos skolas kultūra, ja katram skolotājam, katru gadu būtu iespēja papildināt savu pieredzi un zināšanas uzņēmumos, kas ir pietuvināti viņu priekšmetam?

Kopā ar 10. klasi bijām mācību ekskursijā uz Latvenergo energoefektivitātes centru. Balstoties uz to pieredzi, viņiem bija jāveic energoefektivitātes projekts savas mājsaimniecības ietvaros. Skolēni veica pētījumu un izstrādāja ieteikumus elektroenerģijas taupīšanai mājās. Secinājumus un ieteikumus pārrunāja ar vecākiem. Ieguldīto darbu un rezultātus, balstoties uz viņiem dotajiem kritērijiem, izvērtēja vecāki un ielika saviem bērniem atzīmi!

Nosūtīju vecākiem materiālu, kurā iekļauts projekta mērķis, uzdevums, projekta rezultāts, vērtēšana, vērtēšanas kritēriju, punktu tabulu, pēc kuras skolēniem liek atzīmi, piemēru ar vērtēšanu, tabulu, kur vecāki raksta punktus un atgriezenisko saiti. Beigās vecāki izteica viedokli, vai vēlas piedalīties arī turpmāk savu bērnu darbu vērtēšanā.

2 vecāki ielika tikai punktus, pārējie sniedza arī komentāru. Kopumā vērtējumi svārstās no 6 – 10 ballēm. Vecāki ir vērtējuši ļoti korekti un es teiktu – stingri pat ar cipariem aiz komata un attiecīgu komentāru.

Lielākā daļa vecāku ir atzīmējuši, ka gribētu piedalīties sava bērna vērtēšanā. Viena mamma minēja, ka “nē, jo ir ļoti grūti būt objektīvai”;  divi nav minējuši iemeslu. Citi komentāri:

“Bija ļoti interesanti. Patika, ka iesaistījās visa ģimene. Pati uzzināju daudz ko jaunu un arī sen aizmirstu lietu. Labprāt piedalītos arī turpmāk.”

“Jā, mūsu ģimene ieguva no šī mājas darba. Aija ieteica mums priekšlikumus, par kuriem nebijām iedomājušies un, tos ievērojot, tiešām samazināsies elektro enerģijas izmantošana. Ieteica arī kā pareizi izvēlēties elektro ierīces.”

“Jā, jo tad ir iespēja pavadīt nedaudz vairāk laika kopā”

“Jā, jauna un interesanta pieredze”

u.c.

Mana pirmā pieredze. Turpināšu meklēt jaunas sadarbības iespējas ar vecākiem.

Pēc diviem gadiem skolā strādāju Latvijas Universitātē (LU) – skolēnus nomainot pret studentiem un profesoriem. Koordinēju ESF finansētu projektu „Inovatīva un praksē balstīta pedagogu izglītības ieguve un mentoru profesionālā pilnveide”, un atbildu par studentu piesaisti un atlasi studiju programmai „Skolotājs”. Projekts veic pedagogu studiju programmu optimizāciju LU, apvienojot esošās programmas vienā.

Projekta mērķis ir izstrādāt un īstenot inovatīvu, elastīgu pedagogu izglītības programmu, kas dos iespēju iegūt pedagoga kvalifikāciju. Studijās plānots īstenot inovatīvu pieeju, uzlabojot kursu saturu un pielāgot to īstenošanas metodes, ņemot vērā studējošo iepriekšējo izglītību, praksi izglītības iestādē un priekšmetu specializāciju. Nepieciešams celt studiju līmeni, lai sniegtu studentiem visas nepieciešamās zināšanas un prasmes.

Ikdienas darbā sadarbojos ar programmu un studiju kursu veidotājiem un dažādu LU struktūru darbiniekiem, spītīgi cenšoties „vērt durvis” jaunām pieejām. Dalība Iespējamā misijā un darbs skolā divu gadu garumā pieradina neatlaidīgi vērt vaļā neskaitāmas „durvis” un strādāt jēgpilni un mērķtiecīgi. Nomainot skolēnus pret studentiem un profesoriem  liekas darbam vajadzētu virzīties uz priekšu „kā pa sviestu”, tomēr tā nenotiek, vismaz ne pagaidām.

Stāvot klases priekšā skolotājs ir vadonis jeb situācijas noteicējs – neskatoties ne uz problēmām skolā, ne izglītības sistēmā kopumā. Ja skolotājs ir prasmīgs meistars, tad tā jau ir lielā puse no simts. No skolas nonākot pie pedagoģijas studentiem un profesoriem, kas lielākoties ir gados vecāki un ar bagātu dzīves pieredzi, darbs noteikti nekļūst vieglāks, tieši pretēji – sniedz atkal un atkal jaunus izaicinājumus. Skolā uzkrātā darba pieredze noteikti ir neatsverams sabiedrotais manā ikdienas darbā LU.

Ikdienas darba ritmu nosaka mans iekšējais darba entuziasms. Manuprāt, pēc „izaugšanas” Iespējamās misijas divos gados manā ikdienas darbā visvairāk noder spēja saredzēt lietu un procesu būtību un mērķtiecīgi rīkoties nepieciešamā rezultāta sasniegšanai. Izglītības sfēra liekas ir mana aizraušanās – tā nebūt nav vieta, kur piepildās visas vēlēšanās – tā ir sfēra, kam nepieciešami zinoši un spējīgi speciālisti, lai spētu mainīt lielas lietas un „atvērt arvien jaunas durvis”.

Tikšanās ar Teach for All absolventiem un Teach for America dalībniekiem un absolventiem viennozīmīgi ir piepildījušas manas cerības iegūt iedvesmu savam turpmākajam darbam Latvijā, jo īpaši Iespējamās misijas ietekmes paplašināšanai.

Baltimorā man bija iespēja apmeklēt Liberty Elementary School, kur skolas direktors ir Teach for America absolvents. Skolā redzēju daudz lielu un mazu lietu, kuras noderēs manam turpmākajam darbam, taču īpaši mani iedvesmoja šīs skolas darbs ar vecākiem un spēja iesaistīt vecākus mācību procesā. Skolā katrā klasē, kā skolotāja palīgi, brīvprātīgi darbojās 2-3 skolēnu vecāki, palīdzot tiem bērniem, kuriem ir kādas mācīšanas grūtības, kuriem ir nepieciešami papildus paskaidrojumi veicamajam darbam, un palīdzot skolotājam sagatavot klasi mācību darbam. Ar brīvprātīgo vecāku palīdzību skolotājs klasē veiksmīgi varēja īstenot diferencētu mācīšanos, kas ir izaicinājums, kuram aizvien veiksmīgākos risinājumus meklē skolotāji Latvijā. Šobrīd gan man nav gatavs risinājums, kā veiksmīgi attīstīt vecāku brīvprātīgo darbu Latvijas skolās, bet par to ir vērts domāt.

Un ne tikai attīstot vecāku brīvprātīgo darbu skolās, bet arī vispārīgi būtu vērts domāt par to, kā katra skola varētu vairāk iesaistīt savu bērnu vecākus, lai arī kāda būtu viņu nodarbošanās, kvalitatīvas izglītības nodrošināšanai. Lai nav tā, ka vecāks bērnu atdodot skolai noņem atbildību no sevis. Lai sasniegtu maksimāli labāko rezultātu ir jābūt iesaistītām un atbildīgām visām pusēm –skolai un skolotājiem, vecākiem, bērniem un valdībai, visiem ir jārīkojas kopīga mērķa īstenošanai.

Jau piektā diena, Indijas lielākajā pilsētā Mumbajā, ir aizvadīta. Kas šeit notiek? Teach for All vorkšops. Vorkšopā atrodami 5 kontinentu skolotāji, sākot no Čīles līdz Austrālijai un Latvijai (igauņi arī te).

Es pateikšu savu galveno domu un ideju par šīs dienas piedzīvojumiem, jo tie ir tik svaigi kā tikko izmests medus.

Es biju Municipālajā skolā- tās ir skolas, kurām formastērpus un piederumus nodrošina valsts. Privātās skolas esot krietni nolaistākas (man tādā nebija iespēja pabūt). Skolas apkārtne ir visai labā rajonā, ir pat atsevišķas zaļās zonas, kas Mumbajai ir retums (pilsētā dzīvo 16 milj. cilvēku, bet patiesībā varot būt pat vairāk kā 20milj.). Mājas ir celtas no vienlaidus materiāliem, ir vārti, pa kuriem ielaiž cilvēkus. Jā, varētu teikt- labs rajons.

Galvenās bija stundas. Klase nav liela, līdzīga kā manējā, tajā ietilpst 40 bērni. Ārkārtīgi draudzīga klase. Mācības notiek divās maiņās. Līdz 12.00 un no 13.00. Teach for India skolotāji māca angļu valodā. Es konkrēti biju 4. klasē. Un kā tie bērni bliež angliski! Daži daudz labāk par mani.

Pirmā stunda ir angļu valoda. Bērniem tiek iedota tabula, kurā ir pareizajā secībā jāsaliek teikumi. Interesanti, ka bērni nedara ātrāk par skolotāju, bet dara pēc viņa norādījumiem- secinājums, mums ir jādomā par frontālā darba jēgu! Es cīnos aizmugurējā solā ar vienu bērnu, lai viņš dara pats, īsti nesanāca.

Nākamā stunda it matemātika. Starp citu, bērniem Indijas skolās, starpbrīdis ir viens- pēc 2,5 stundu darba. Un viņi var nosēdēt! Šeit mūsu latvju bāleliņiem būtu ko mācīties…

Matemātikas stundā es sāku iesaistīties darbā, palīdzu pāris bērniem ar uzdevumiem, skaidrojot ar zīmējumiem, kā tie ir izrēķināmi. Izdodas. Un latviešu un indiešu sadarbība atkal notiek, bērni rēķina un viena stunda ar INTRERESANTU matemātiku paskrien nemanot.

Pēdējā nodarbība ir lasīšana. Runājam par Indiju, saucu lietas, kuras zinu par šo valsti un bērni ir priecīgi, ka kāds gaišs cilvēks (fiziski) zina šīs lietas. J Tas ir super, pakārt ir 20 bērni un mēs smejamies pilnā balsī.

Bērniem ir jāraksta 10 teikumi, ko viņi darītu, ja viņiem būtu burvju nūjiņa. Citēju teikumus:

„I will make a school”,      „I will help all people”

Vēli bija: es ietu pa ielu, satiktu bēdīgu cilvēku, tad es viņam izdarītu tā, ka viņš kļūtu ļoti priecīgs.

Un visu laiku ir redzams, cik ļoti bērni vēlas nonākt skolā, jo tā ir iespēja kļūt par labāku cilvēku, iespēju palīdzēt savai ģimenei, draugiem un nodrošināt savu dzīvi. Un skolā nav svarīgi, kā kurš izskatās via kādas mantas kurma pieder. Pirmās lietas, ko bērni man prasa: no kurienes Tu nāc un via Tev garšo šokolāde, nevis, cik es pelnu un kāpēc man nav mašīnas, kas patiesībā ir pilnīgi mēsli priekš dzīves.

Stāsts par detaļām, kas atšķir parastu no labas stundas, sākas no Anglijas brauciena otra gala. Pēdējā dienā bijām Teach First konferencē, kuras atklāšanā piedzīvoju, iespējams, lieliskāko live dzirdēto runu. Par izglītību, protams. Sers Maikls Bārbers (Sir Michael Barber) izmantoja spilgtas metaforas. Kāda ir atšķirība starp pirmo 19.gs radīto velosipēdu un to ar, kādu mēs pārvietojamies šodien? Pārsteidzoši, bet ārēji un pamatlietās lielu atšķirību nav. Tomēr, kā ir pārvietoties kaut ar dažus desmitus gadu vecu ričuku, salīdzinotot ar mūsdienu ierīci, ar kuru pavisam viegli tik kalnā, var ērti izgaismot ceļu naktī, nepārplēst riepas uz pirmajiem stikliem? Protams – te nu tas ir – atšķirība ir sīkumos, detaļās. Tās ir tās, kas atšķir veco, grūti minamo un grūti vadāmo riteni no jaunā. Līdzīga atšķirība ir starp parastu mācību stundu un labu mācību stundu. Tā Maikls Bārbers.

Klausoties to, atcerējos pirms dažām dienām skolā redzēto. Skatījos stundu, kurā Teach First skolotājs 11gadniekiem pasniedza franču valodu. No vienas puses – tā bija tiešām laba stunda. No otras – stundā nebija nekā brīnumaini pārsteidzoša. Es savās angļu valodas stundās mēdzu izmantot tieši to pašu metodi, tieši tam pašam mērķim un arī mani skolēni darbojas diezgan labi, jo metode ir iesaistoša un efektīva. Tad pievērsu uzmanību detaļām. Bija divas būtiskas atšķirības, kas, iespējams, ir izšķirošas tajā, kāpēc viņu skolēni ir mierīgāki, patstāvīgāki un gūst lielākus panākumus.

Pirmkārt. Stundas sākumā skolotājs ne tikai pateica stundas mērķi, bet arī parādīja, no kādiem apakšmērķiem tas veidojas. Katrs skolēns novērtēja savas zināšanas šajos apakšmērķos. Stundas beigās skolēni atkal novērtēja sevi. Pēc tam skolēni pāros viens otram stāstīja, kas ir mainījies un kā tas noticis (tātad – kuri vingrinājumi man palīdzējuši ko apgūt). Bija diezgan iespaidīgi redzēt, kā 11gadnieks analizē savu mācīšanās procesu, viņam ir skaidrs, ko viņš zina, ko vēl ne pilnīgi un – svarīgākais – kādi vingrinājumi viņam palīdzēs to apgūt. Šādi skolēni redz savu progresu un zina, kas tieši viņam jāmācās ne tikai uz nākamo stundu, bet arī, lai sasniegtu nākamo līmeni.

Otrkārt, kas īpaši attiecas uz mazajiem. Skolotājam ļoti labi izdevās organizēt skolēnus un izvairīties no haosa, kas mēdz sākties, kad grupām jāceļo pa klasi, jāņem līdzi vairākas svarīgas lietas, visiem jāpārbīda galdi u.tml. Atslēga – skolotājs vienmēr deva pilnīgi skaidras instrukcijas par to, kas kurā mirklī jādara, kas būs vajadzīgs un kā to labāk izdarīt. Vienmēr skatījās, lai visi to ievērotu, sagaidīja, kamēr katrs būs izdarījis. Tā skolēni trenējas sistēmu, pacietību un lietu darīšanās kārtību.

Vai šīs divas lietas ir katrā šī skolotāja stundā? Diezgan droši, ka JĀ. Vai tās ir šī skolotāja izdomātas? NĒ. Tās ir skolas prasības, kas jāievēro katram skolotājam. Tās nav tikai detaļas. Tā ir daļa no sistēmas, kas skolēniem nodrošina mierīgu mācīšanās vidi un panākumus. Un galu galā – palīdzējusi skolai dažu gadu laikā no sliktas skolas kļūt par labu skolu.