Mani Iespējamās misijas aizkadri

2007.gada rudens. Vēstule no klasesbiedrenes – tas priekš Tevis! Raksts par kaut kādu misiju, jauniem skolotājiem, jauniešiem. Pagaidām kaut kas svešs un tāds līdz galam nesaprotams! Piespraužu pie galda un kā būs, tā būs!Un tad jau 2008.gada agrs pavasaris. Nesen sākts jauns darbs, stabila dzīvesvieta, draugi, bet iekšā viss kņud, ka to Misiju vajag! Gribas kaut ko vairāk paliekošu, kaut ko tik ļoti vajadzīgu un svarīgu!

Vairākas reizes anketa tiek iesākta, saglabāta, paturpināta, saglabāta. Un pēdējā termiņa dienā tomēr nosūtīta! Šaubas vai tas ir nopietni un vai to man vispār vajag moka līdz pat “send” nospiešanai!

Kāpēc bija tik grūti? Jo tikai 3 īsti atbalstītāji! No pārējiem smagas nopūtas un teksti „Ko Tu, traka?”, „Skolotāja? Tev tik labs darbs Grindeksā un to visu pametīsi, lai kļūtu par kaut kādu skolotāju? Tu saproti, kas Tu vari kļūt Grindeksā, un kas tur Tu pēc tiem 2 gadiem būsi? Tikai skolotāja!”, „Un tāpēc Tu tik ilgi mācījies maģistratūrā, lai aizietu tik zemu?”

Stāstu un pārliecinu, un nu jau kādi 6 atbalstītāji! Un izturot katru nākošo kārtu, un kad apkārtējie saprot, ka es tiešām nejokoju, savā pusē jau vismaz 80% no tiem, kuru viedoklis tiešām svarīgs! Un, jo vairāk stāstu citiem, jo vairāk saprotu, ka tas ir tas, ko gribu, un jo vairāk iekšā atraisās spīts un vēlme pierādīt, ka tiešām vajag, ka nebūšu tikai kaut kāda skolotāja! Pēc katras no atlases kārtām redzot pārējos iespējamos dalībniekus un runājot ar vadību, rodas tā sajūta, ka ar tevi ir vēl citi tādi paši, nostiprinās pārliecība, ka ir – esmu uz pareizā ceļa! Ka es varēšu būt viena no tiem, kas darīja!

Jau pēc 1.atlases kārtas ar kādu no n-tajiem prātiem vai saprātiem, es jutu, ka rudenī būs kaut kas pavisam cits! Ejot uz kārtējo pārbaudījumu, sevi jau domās redzēju klases un skolēnu priekšā! Tādēļ katrs apstiprinājuma meils vai zvans bija kā starposms tam lielajam maratonam, kura finišs bija skaidrs, vismaz iedomātajā scenārijā skaidrs!

Pienākot Vasaras Akadēmijai, beidzot tā pa īstam tiek ieraudzīti un iepazīti visi cīņu biedri! Un rodas tā apziņa, ka viss – izvēle ir izdarīta un atpakaļceļa vairs nav! 5 nedēļās uzzināt tik daudz jauna, sākt tā pa īstam saprast arī sevi – jau pirmajā mēnesī lika saprast, ka būs vērtīgi! Prieki, asaras, veiksmes un mazākas veiksmes, kopīgi vakari un kopīgi rīti! Tik viegla komunicēšanās un tik patīkams savējo pleca un muguras atbalsts! Un ar katru nākošo dienu sapratu, ka tas ir tik nopietni! Refleksijas, dalīšanās sajūtās, pievienotās vērtības un ģimeniskums aizvien vairāk un simtprocentīgi bija tas, kas noturēja uz viļņa un neļāva mest to visu malā! Kamēr jauna, kamēr neesmu aplauzusi spārnus un to vēlmi kaut kā izpausties, tikmēr cīņas gars ir iekšā un laužas uz āru!:)

2 nedēļas līdz pirmajam savādākajam 1.septembrim! Galvā joprojām uztraukums, neziņa un šaubas, bet tam pa virsu liela vēlēšanās, uzdrīkstēšanās un pārliecība! Tam visam pa vidu cenšos atcerēties sevi skolēna vecumā, kas man toreiz šķita svarīgs, kādi skolotāji bija vajadzīgi un kāpēc tā sabiedrība ar nosaukumu “skola” vispār bija vajadzīga?

Tagad tik jāsāk likt likmes – cik ātri sākšu atsaukties uz vārdu “Skolotāj!”🙂

Nu ko? Veram vaļā priekškaru, un tiešraide izrādei “Skola” 2 gadu garumā var sākties! 1.septembris, ziedi, svētki un nu tik sāksies pa īstam…

2 thoughts on “Mani Iespējamās misijas aizkadri

  1. No tevis rakstītā staro ārā ne tikai Tavs pozitīvisms, bet arī apņemšanās to patiesi iesākto novest līdz galam. Esi aktrise skolā, un lai Skolotājas loma neliek vilties!
    Gaidu nākamo sēriju🙂

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s