Patriotiski par Iespējamo misiju

Toreiz, pavasarī, kad aptvēru, ka esmu sajaukusi pieteikšanās laikus uz Iespējamai misijai līdzīgo programmu – Teach First – Lielbritānijā, un nebiju vēl īsti pārliecināta, ka uzreiz gribu mācīties maģistratūrā, es ar prieku atsaucos uz Iespējamās misijas sludinājumu, kurš kādā jaukā dienā bija iekritis manā e-kastītē kopā ar draudzenes komentāru: „Piedalies!”

Tā pati draudzene tad arī pāris nedēļas vēlāk trīs naktis pēc kārtas koriģēja manu motivācijas vēstuli un turpināja atbalstīt.

Pašu atlases procesu tagad atceros ar smaidu sejā, jo paralēli tam bija arī ikdienas darbs Anglijas skolā, universitātes sesija, bakalaura darba nodošana un intensīva darba meklēšana. Negulētas naktis un Iespējamās misijas on-line intervijas ap 7 no rīta pēc Lielbritānijas laika toreiz likās neiespējamas.

Reiz, šķiet, kad bija noslēgusies trešā kārta, atgriezos mājās vēlu vakarā pēc intervijas Londonā ar domu, ka nu viss – jāgaida vien atbilde. Liels bija mans šoks, kad pastkastītē atradu meilu, ka rīt jāsazvanās ar Fontes biroju un jāveic psiholoģiskais tests. Tobrīd es jau vairs nezināju, vai tas maz ir tas, ko es gribu. Likās par daudz.

Taču spiedziens bija liels, kad uzzināju, ka esmu uzņemta Iespējamajā misijā (un saka jau, ka mirkļa emocijas ir tās pašas patiesākās). Tā diena manai izaugsmei un nākotnei bija ļoti liels paātrinājums. Mana nākotne un dzīve tika salikta laika rāmjos. Divi gadi – tāds ir laika sprīdis, kam esmu piekritusi. Divus gadus mana dzīve nebūs tikai mana, bet arī skolas, misijas un savā ziņā arī sabiedrības. Uzņemšanas brīdi to es neaptvēru, tikai Vasaras Akadēmijas posmā to sāku apzināties, un tas bija un ir viens no maniem lielākajiem izaicinājumiem – dzīvot citu uzliktos laika rāmjos.

Ģimene un draugi te, Latvijā, par manu izvēli uzzināja programmas sākumā, jo lielākais šoks tomēr bija par faktu, ka esmu izvēlējusies atgriezties Latvijā pēc ārzemēs pavadītajiem gadiem. Šķiet, sākumā puse no viņiem domāja, ka es jokoju, paziņojot, ka atgriežos Latvijā un strādāšu rajona skolā. Tiem, kam ir bijis vai ir kāds sakars ar izglītības sistēmu Latvijā, – mani vēl mēģināja atrunāt, lai taču es apdomājos un nedaru muļķības. Tuvākie tā īsti nesaprata manu motivāciju. Tāpat kā toreiz, kad pirms gadiem aizgāju studēt antropoloģiju un spāņu valodu, kam vairums neredzēja jēgu. Savukārt draugi Lielbritānijā uz manu dalību IM noraudzījās ar lielu aizrautību, jo jau iepriekšminētā Iespējamajai misijai līdzīgā programma Teach First Lielbritānijā ir ļoti prestiža un atpazīta universitāšu beidzēju karjeras attīstības programma. Un tomēr ir patīkami pateikt saviem profesoriem, ka esmu uzņemta prestižā beidzēju programmā, un vēl Latvijā, savā dzimtenē.

Lai arī kādas bija emocijas sākumā, kad īsti vēl neviens no mums neaptvēra misijas nozīmību un tās ietekmes plašumu, šobrīd es turpinu justies lepna par sevi, savu dalību programmā, Iespējamo misiju un tās mērķiem! Esmu pārliecināta, ka šie divi gadi man dos milzīgu pieredzi, jo jau tagad, pēc skolā nostrādātiem diviem mēnešiem, es uz to atsaucos kā uz pieredzi. Un rit vēl tikai otrais mēnesis, iedomājieties, ko es teikšu pēc diviem gadiem!

Un, ja kāds man dotu iespēju pagriezt laiku pāris mēnešus atpakaļ, vienīgais, ko es mainītu, – papildinātu savu motivācijas vēstuli progtrammas pieteikuma anketā. Taču jebkurā gadījumā es atkal un atkal ar paceltu galvu ietu uz Iespējamo misiju un ar jaunības maksimālismu ticētu, ka var mainīt mācīšanas stilu, mācīšanās uztveri un veidu!

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s