Mans ceļš līdz programmai „Iespējamā misija”

Pirms studiju uzsākšanas Daugavpils universitātē (DU) jau apsvēru domu strādāt par angļu valodas skolotāju. Šis lēmums nebija noteikts, bet tas bija viens no iemesliem, kāpēc nolēmu studēt angļu valodas filoloģiju. Lai gan angļu valoda man padevās labi, zināju, ka bez bakalaura grāda filoloģijā mani skolā neviens nepieņems. Tomēr studiju laikā sāku šaubīties par savu izvēli. Tam par iemeslu kalpoja „šausmu stāsti” par to, cik slikti iet skolotājiem, cik bērni ir slikti un cik tas vispār ir muļķīgi iet uz skolu.

Kad aizsāku savu trešo un pēdējo studiju gadu DU, biju jau pilnībā atmetis domu par … … darbu skolā. Tā vietā kalu plānus par studiju turpināšanu ārzemēs. Pametu aktīvo sportu un veltīju daudz uzmanības mācībām. Pavisam negaidīti, kāds ļoti labs draugs man pastāstīja par Iespējamo misiju un tas mani ieinteresēja. Apskatījos informāciju mājas lapā un izlēmu sūtīt pieteikuma anketu, nelolojot gan lielas cerības iekļūt to cilvēku starpā, kurus izvēlēsies. Iespējamā misija man atgādināja par to mērķi, kas man bija pirms studiju uzsākšanas – mācīt angļu valodu un darīt to ar citu pieeju, pie tam, sākt mācīt tūlīt. Man ļoti iepatikās Iespējamās misijas ideoloģija un tas mani aizrāva, proti, ka tiek meklēti jauni, talantīgi cilvēki darbam skolā un būt pārmaiņu aģentiem. Pēc pirmās tikšanās ar programmas vadību (tagad ir interesanti viņas tā saukt, jo tagad esam vairāk kā draugi) redzēju, ka Latvijā tiek aizsākts kas jauns, nebijis un progresīvs.

Uz katru atlases kārtu devos mierīgs, lai gan bija neliels uztraukums par to, kā notiks atlase, ko man jautās intervijās, ko mums vajadzēs darīt grupās utt. Tā vairāk bija ziņkārība! Man arī palīdzēja draugu atbalsts gatavošanās procesa laikā un visā atlases procesā kopumā. Laikā, kad notika atlase, jutos kā zivs ūdenī, it īpaši, vadot mini-stundu un risinot problēmsituācijas. Uztraukums par atlasi sāka rasties, kad bija pagājušas visas atlases kārtas un rezultāti vēl nebija paziņoti. Tik daudz tajā biju ieguldījis un aizvien vairāk gribēju būt izvēlēts, aizvien vairāk jutu, ka tā ir mana vieta.

Gala atbildi gaidīju ar nelielām bažām. Visu laiku informēja mani par atlases procesu. Tas mani nomierināja, man it nemaz nebija tāda kā neziņas sajūta, vairāk kā miera sajūta. Lai kāds būtu rezultāts, es biju gatavs to pieņemt. Un tad bija zvans no Zanes (Zane Oliņa – programmas direktore), kura paziņoja, ka esmu pieņemts! Tajā dienā Zane ienesa nedaudz vairāk prieka manā dzīvē!

Pēc paziņojuma sāku domāt par to, cik patiesībā liels izaicinājums tas man būs. Bet tagad, atskatoties uz to laiku, saprotu, ka es nemaz nespēju nojaust, cik patiesībā liels izaicinājums tas būs un, lielā mērā, vēl joprojām nezinu, kas mani sagaidīs. Skolotāja darbs tik tiešām nav viegls! Taču neizjūtu sevi kā „nabaga” skolotāju – man ir lielisks darbs, esmu savā vietā. Nekādā ziņā neesmu nožēlojis savu līdzdalību Iespējamajā misijā.


Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s