Pārskatot savas profesionālās izaugsmes piezīmes es atkal aizdomājos – kāpēc esmu skolā!?
Darbs ir dinamisks, interesants un reizē, protams, arī ļoti, ļoti grūts. Gandarījums ir viens no maniem svarīgākajiem “kāpēc”! Par iemācīto saistībā ar mācību priekšmetu, bet ne mazāk svarīgi ir spēja ietekmēt skolēnu domāšanu, mācību motivāciju un ticību saviem spēkiem! Un šoreiz tieši par to..
Jebkurš no maniem 5., 6. klases skolēniem ir ar milzīgu potenciālu saprast un iemācīties pilnīgi visu, par ko mācamies dabaszinībās, taču lielākā daļa skolēnu izmanto knapi pusi no savām spējām. Jā, katram ir sava spēju robeža un mans mērķis nebūt nav “sabāzt visus vienā maisā” un uzstādīt mērķi būt izciliem. Mans mērķis ir katram skolēnam atrast viņa spēju robežu, mācīt atrast to pašam, palīdzot brīžos, kad ir grūti un atgādinot, ka nekļūdās tikai tas, kas neko nedara!!!
Es prasu atbildību par mācību procesu no saviem skolēniem, tāpēc svarīgi, ka es kā skolotāja esmu izdarījusi savu darbu par visiem simts! Mans uzdevums nav manījies – jāmāca skolēnus mācīties pašiem un jāspēj to darīt konsekventi! Grūts process.. jo rezultāts nav redzams ne šodien un pat ne pēc mēneša – mokoši 🙂 Taču strādājot skolā jau 2 gadu manī ir pārliecība – es taču zinu, kas tas ir izdarāms – “Vajag tik rakt”. Tur, lūk rodas mans gandarījums.
