Attieksme, kas ved uz uzvaru

Es biju nostrādājis skolā trīs mēnešus un biju pavisam jauns un zaļš šajā jomā. Atklāti runājot, pirmie mēneši skolā man bija grūti. Es nevaru īsti pateikt, kas tam bija par iemeslu. Lielā slodze? Klasvadības grūtības? Tas, ka nesaskan manas vēlmes ar realitāti? Ekspektācijas no sevis? Lai kas tas būtu, tas padarīja to pirmo laiku par lielu, tumšu nāves ieleju. Un pastāvēja tikai cerība, ka būs labāk.

Tajā laikā man piedāvāja doties uz Cēsu koloniju pie jauniešiem. Manas vizītes mērķis bija trenēt jauniešus basketbolā un pavadīt ar viņiem laiku. Es pats biju ļoti ieintriģēts par šo vizīti. Nekad nebiju bijis ne tuvu kolonijai, un pats vārds manī iedvesa nepatīkamas izjūtas. Manī bija divu veidu motivācijas – ziņkārība un vēlme palīdzēt ar to, kas man padodas. Pirms došanās uz koloniju manī bija gan bailes, gan aizspriedumi. Bailes par to vai spēsim uzturēt disciplīnu, vai kolonijas ieslodzītie būs ieinteresēti, vai es varēšu atrast kontaktu ar viņiem. Un mani iekšējie aizspriedumi par to, ka šādās vietās nonāk tikai jaunieši ar destruktīvu uzvedību, ko nevar mainīt.

Mēs bijām trīs cilvēku grupa un divi no mums tur bija pirmo reizi. Līdzko mēs iegājām kolonijas teritorijā, uzreiz varēja redzēt, kas šī ir par vietu. Un tā nav īstā vieta, kur atrasties jauniešiem, kam dzīve vēl tikko sākusies. Viss, pilnīgi viss, kolonijā ir tāds, kas cilvēkam var likt justies kā niecībai. Šie jaunieši ir savārījuši ziepes, viņi to zin, un tagad izcieš sodu par to. Es sastapu kādu puisi, kas pirms ierašanās kolonijā nodarbojās ar basketbolu un pazina tos pašus cilvēkus, ko es pazinu. Viņš bija pavisam parasts jaunietis, kas sastrādāja lielas muļķības kopā ar savu draugu kompāniju, kā rezultātā nonāca šeit. Tas man lika aizdomāties, ka arī kāds no skolēniem, kam es mācu, var nonākt šeit vai līdzīgā iestādē.

Es ticu, ka cilvēki var mainīties, ja viņiem palīdz. Mani pārsteidza cik ļoti kolonijas dzīve ir mainījusi šos jauniešus. Viņi pilnībā saprot, kur viņi ir un kāpēc viņi šeit ir nonākuši. Viņi izdzīvo savu skarbo dzīves skolu, skolu kādu mani skolēni nemaz nevar iedomāties. Es biju šokēts, patīkami šokēts par to cik kolonijas ieslodzītie ir motivēti mācīties. Viņi katru vingrinājumu izpildīja ar lielu atdevi un nebija nekādu disciplīnas problēmu, par ko es biju nobažījies pašā sākumā. Es ne tikai ticu, ka kāds cits var mainīties. Bet arī es pats. Šis notikums mainīja manu attieksmi pret ieslodzītajiem un viņu grūtībām.

Sports iemāca uzvarēt, tas dod šo nesataustāmo panākumu izjūtu, kas ir nepieciešama ikvienam, lai zinātu pēc kā tiekties. Uzvaras sportā ir atslēga uzvarām dzīvē. Bumbu var nomainīt jebkurš cits priekšmets, tas kļūst mazsvarīgs. Tomēr patieso uzvaru, kas nav mērojama punktu skaitā uz rezultātu tablo, nosaka attieksme – tiekšanās uz panākumiem, kas ir godīgi, iegūti ar smagu darbu, cieņu pret „komandas biedriem”, un spēju sastrādāties.

One thought on “Attieksme, kas ved uz uzvaru

  1. Liela, tumša nāves ieleja – salīdzinājums spēcīgs!🙂 Un tas nav par koloniju….
    Bet prieks saprast, ka tā nāves ieleja sajūta tomēr ir gājusi nebūtībā.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s