Latvijas izglītības sistēma – arhaisks, iestrēdzis režīms vai funkcionāla puķu dobe, kas spiedz pēc svaiga mēslojuma?

Mani vidusskolas gadi man nopakaļus palikuši ir atmiņā salīdzinoši tālu, taču gadu ziņā ne tik ļoti. Universitātes gadi vēl turpinās šobrīd. Ģimenē neesmu vienīgais bērns un man visu mūžu blakus bijušas ir vēl divas, vecākas atvases, ar kurām gadu starpība man ir vērā ņemama. Esmu dzīvojis līdzās viņu abu vidusskolas un mazliet arī pamatskolas gadiem un, pateicoties krokainajai smadzeņu garozai, arī samērā labi atceros to, kā un kad mācījās manas māsas un ko mācījos es. Šī un citas tēmas manās pārdomās aktuālākas kļuva Iespējamās Misijas sadarbības brauciena laikā Lielbritānijā, kur, jāatzīst, izglītības sistēmas pārmaiņas ir mērķtiecīgas un dinamiskas, orientētas mūsdienu un nākotnes profesijām un nepieciešamajām prasmēm. Pārmaiņas, protams, notiek arī pie mums, taču brīžiem strādājot skolā ir krietni jāpadomā par to, kas ir tas, KO MAINĀM un dažreiz krietni jāpiepūla smadzenes lai saprastu KĀPĒC MAINĀM.

Savas salīdzinoši neilgās skolotāja profesionālās darbības laikā esmu pamanījis, ka galvenās pārmaiņas izglītības sistēmā grozās ap izglītības standartu – to, kas tiks mācīts un kad, ar dažviet piesātinātiem piemaisījumiem par to, kā tas tiks mācīts. No sarunas ar kolēģiem par izglītības standarta pārmaiņām viņu darba stāža laikā izsecinu, ka šādas izmaiņas notiek neadekvāti bieži un parasti rada apjukumu un raizes. Pārmaiņas mēdz būt tik biežas, ka skolotājs profesionāli tām nespēj pielāgoties. Salīdzinājumā ar Lielbritānijas izglītības sistēmu, arī tur pārmaiņas ir biežas, taču tās neaprobežojas ar izglītības standarta izmaiņām, kas salīdzinājumā ar mūsu valsti notiek krietni retāk. Britu izglītība mainās tās struktūrā, piedāvājot skolēnam, īpaši vidusskolniekam, krietni lielākas izvēles iespējas pēc pamatskolas viņa karjeras vēlmju īstenošanai vai arī profesionālajai izaugsmei atbilstoši viņa talantiem un spējām. Vai dažādība iespējās un izglītības modeļos ir tas, kas trūkst mums šeit Latvijā? Vai tomēr skolēnu iespēju dažādību mēs varam nodrošināt jau kārtējo reizi reorganizējot mūsu izglītības standartus, tas ir, lietas, ko mēs mācām?

Pašlaik Latvijā pēc pamatskolas beigšanas jaunietim ir trīs izvēles – doties tālāk mācīties vidusskolas kursu, iestāties arodskolā un apgūt profesiju, un atmest izglītībai ar roku, iesaistoties darba tirgū un pelnīt iztiku. Šādas izvēles ir bijušas nemainīgas gadu desmitus. Lielbritānijā iespēju klāsts ir plašāks – ar 2008. gadu tiek piedāvāti pieci dažādi vidējās un profesionālās izglītības iegūšanas varianti. Neiedziļinoties detaļās, jaunietim tiek piedāvāti mūsu vidusskolai līdzīgs apmācības kurss, Diploma – jaunietis apgūst padziļinātas zināšanas un prasmes izvēlētā specialitātē, kam seko četri apguves līmeņi, kuru vērtība ir pielīdzināta vidusskolas eksāmenu līmeņiem, Apprenticeships – standarta izglītības kurss, kam līdztekus soļo pieredze konkrētā profesijā un Foundation Learning Tier – izglītības kurss jauniešiem ar mācīšanās grūtībām u.c.

Līdz ar tuvāku Liebritānijas izglītības sistēmas izpēti seko jautājums – vai mēs Latvijā piedāvājam jauniešiem mūsdienīgu iespēju izvēlēties? Vai pārmaiņas izglītības sistēmā veicam īstajā vietā? Ko mēs varam darīt, lai katram jaunietim būtu iespēja izvēlēties tālāko izglītības ceļu atbilstoši viņa interesēm un spējām?

Vairums no iepriekš uzdotajiem jautājumiem un iespējamām atbildēm atduras pret Latvijā tik sāpīgo problēmu – finansējumu. Lai pie mums ieviestu strukturālus jauninājumus un jauniešu iespējas izvēlēties, ir nepieciešama arī skolu specializācija, kas vistiešāk ietvertu skolotāju kvalifikāciju un tehnisko aprīkojumu. Paviesojoties mūsu pašu Latvijas skolās varam secināt, ka citas ir tehniski aprīkotas kvalitatīvāk par pārējām, kas ietekmē arī skolu mācību sasniegumus. Ir skolas, kuras ir gan tehniski aprīkotas, gan arī renovētas un ir arī tādas, kurās ir tikai vizuāls noformējums, nerunājot par tādām, kurās nav neviena, ne otra. Šāda krasa atšķirība pēc manām domām norāda uz to, ka Latvijā nav vienotas politikas par to, kā skolā tiek iztērēti tai piešķirtie līdzekļi. Vai mums ir vienota līdzekļu izlietojuma politika skolā?

Viesojoties Manchester Creative & Media Academy (Mančesteras Radošuma un Mediju akadēmija, http://www.mcma.org.uk/) nemanīju eiropiski remontētus kabinetus, jaunas ādas mēbeles un kosmētiski pārāk tīkamu vidi bērniem, taču katrā kabinetā redzēju datoru, interaktīvo tāfeli, skolas specializācijai atbilstošus mūzikas un IT kabinetus. Skolā bija acīmredzama politika par tās līdzekļu izlietojumu jeb par tās tēriņu prioritātēm, kam nav saistības ar vizuālo noformējumu, bet tīri praktiskākām un funkcionālākām lietām – informācijas tehnoloģijām, elektroniskiem palīgrīkiem un daudzām citām lietām, kas ir nepieciešamas mācību procesā. Atsaucoties uz iepriekšminētām skolām Latvijā, arī mums ir precedenti, kas ir varējuši sevi nodrošināt gan tehniski, gan vizuāli, taču lielus līdzekļus nevar nosaukt par universālu „veiksmes atslēgu”. Kā spēcīgu, pozitīvu piemēru varu minēt manis absolvēto Skrīveru Andreja Upīša vidusskolu, kur arī krīzes laikā ir iegūti līdzekļi skolas modernizēšanai un arī renovācijai, kam par priekšnosacījumu ir bijis izstrādāts plāns par to, kas ir skolas prioritātes un atsaucīga pašvaldība, kas šīs prioritātes ir atbalstījusi finansiāli. Vai Latvijas skolās ir kopīga līdzekļu izlietojuma politika un prioritātes, kur savus ierobežotos līdzekļus tērēt (remontiem vai datoriem)? Nelielas vai trūcīgas pašvaldības gadījumā – kur šos līdzekļus iegūt? Apmeklējot iepriekš minēto skolu Mančesterā saskaros ar tādu terminu kā „akadēmija”. No parastas skolas akadēmijas Lielbritānijā atšķiras ar to, ka daļa to finansējuma nāk no privātā sektora – no uzņēmumiem vai uzņēmumu grupas. Tāds skolas uzbūves modelis nosaka arī tās specializāciju (šajā gadījumā – mediji, radošums) un arī mācību programmas. Diskutabls ir jautājums, vai Latvijas izglītības vidē varētu funkcionēt šāds skolas uzbūves modelis, taču Lielbritānijas prakse rāda, ka akadēmijas ir veiksmīgs risinājums, kam ir gan finansiāls nodrošinājums, gan veiksmīga attīstība. Papildus, šīs skolas piedāvā plašākas izvēles iespējas jauniešiem – konkrēta specializācija, kvalitatīva sagatavošana tālākām studijām vai profesijai. Taču arī pašu, latviešu pieredze rāda, ka skolas veiksmes pamatā ir ne tikai labs, stabils finansējums, bet arī kompetenta un organizēta vadība.

Kompetenta administrācija ir arī minētajā Mančesteras akadēmijā. Kompetenta administrācija ir arī daudzās Latvijas skolās. Kādas ir galvenās kompetences un kvalitātes, kam ir jāpiemīt skolas direktoram līderim? Šādā ziņā, vai mūsu izglītības sistēmā ir konkrēti kritēriji direktora amata kandidātiem un ja tādi ir, vai tie ir atbilstoši mūsdienu prasībām un situācijai, kādā esam? Tāpat, kā Lielbritānijā, arī šeit Latvijā ir cilvēki, no kuriem varam mācīties – veidot kritērijus par to, kādam ir jābūt direktoram no skolu līderiem, kas ir bijuši veiksmīgi savas skolas attīstītāji. Kā Iespējamās Misijas dalībnieks saņemu mācības un prasmes, kas ir nepieciešamas, lai vadītu un attīstītu idejas, cilvēkus un, cerams, kādreiz arī organizācijas. Cik daudz šādu prasmju apguves iespējas ir pieejamas mūsdienu Latvijas skolas direktoram, kam pēc definīcijas ir jābūt kompetentam līderim?

Mana pieredze skolotāja darbā joprojām ir neliela, taču skatījums varbūt tāpēc ir skaidrāks un vēl nesabradāts ar skolas ikdienu un Latvijas rutīnu. Esam vēl jauna valsts, kurai arī izglītībā ir svešas tradīcijas, kurās nepieciešamas rūpīga rediģēšana un bagātināšana ar lietām, kas ir jaunas. Vislabāk ar lietām, kas nav citur un pie mums ir pozitīvi unikālas. Pēc Lielbritānijas skolu apmeklēšanas un plašākas salīdzināšanas par to, kas pie mums ir un nav, protams, visvairāk duras acīs tās lietas, kas, piemēram, manā skolā ir neesošas, taču pa vidu ārzemju „brīnumiem” brīžiem nākas piebremzēt savā gremdējoši vērtējošajā salīdzināšanas kārē un pamanīt to svarīgāko, kas ir priekšnosacījums visām pārmaiņām – spējīgi cilvēki. Mūsu valstī ir daudz veiksmes stāstu gan laukos, gan pilsētās, kur skola sagatavo intelektuāli spēcīgus jauniešus. Atslēga – prasme pamanīt, iegūt un vadīt. Tāda nav tikai Mančesterā, bet arī pie mums un nepamanīti daudz.