Mani aizkustināja vienkāršība

Sandris Rakauskis

Viss ir jauns … būtībā no manas iepriekšējās dzīves esmu palicis tikai es – viss pārējais ir tur, kur es agrāk biju. Tā ir sirreāla sajūta. Esmu Lizumā. VIENS pats. Šobrīd adaptējos … Pamazām viss notiek. Nevaru sagaidīt, kad “viss sāksies” – tad būs savādāk.

Viena atziņa – nevajag salīdzināt. Es gāju uz savu 1. septembri ar domu, kāda šī diena ir bijusi man. Es cerēju sagaidīt, ko līdzīgu.
Bija saule, rudenīgs vēsums, zemes ceļš. Mani aizkustināja vienkāršība. Vienkāršība, bet pamatīga sirsnība. Tā, manuprāt, ir lauku skolu savdabība un bonuss. Divpadsmitie bija uzveduši nelielu ludziņu, kur tika iesaistīti pirmie. Bija super mīļi. Es smaidīju.
Mani oficiāli stādīja priekšā kā jauno skolotāju. Bija jāsaka runa.

Pa vidu pasākumam viens mazais puika no kādas 3./4. klasītes, kas sēdēja aiz manis, izmisīgi centās ar mani komunicēt. Vispirms jau ar roku pabakstot un pakutinot, tad galvu sitot pret mana krēsla atzveltni. Bet tā nebija tāda “kaitinoša” uzmanības pievēršana. Sāku runāt ar viņu. Tagad man viens mazais draudziņš no 3./4. klases.

Ir tik daudz nezināmā. Nevaru sagaidīt pirmdienu – man sāksies stundas. Gribu iepazīt savus skolēnus, gribu būt procesā. Ir satraukums un bailes (pat naktīs sapņoju par skolu), bet gribas nokļūt procesā – tad ir vieglāk, nekā gaidīt procesu sākamies.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s