Par detaļām

Ieva Ušča

Stāsts par detaļām, kas atšķir parastu no labas stundas, sākas no Anglijas brauciena otra gala. Pēdējā dienā bijām Teach First konferencē, kuras atklāšanā piedzīvoju, iespējams, lieliskāko live dzirdēto runu. Par izglītību, protams. Sers Maikls Bārbers (Sir Michael Barber) izmantoja spilgtas metaforas. Kāda ir atšķirība starp pirmo 19.gs radīto velosipēdu un to ar, kādu mēs pārvietojamies šodien? Pārsteidzoši, bet ārēji un pamatlietās lielu atšķirību nav. Tomēr, kā ir pārvietoties kaut ar dažus desmitus gadu vecu ričuku, salīdzinotot ar mūsdienu ierīci, ar kuru pavisam viegli tik kalnā, var ērti izgaismot ceļu naktī, nepārplēst riepas uz pirmajiem stikliem? Protams – te nu tas ir – atšķirība ir sīkumos, detaļās. Tās ir tās, kas atšķir veco, grūti minamo un grūti vadāmo riteni no jaunā. Līdzīga atšķirība ir starp parastu mācību stundu un labu mācību stundu. Tā Maikls Bārbers.

Klausoties to, atcerējos pirms dažām dienām skolā redzēto. Skatījos stundu, kurā Teach First skolotājs 11gadniekiem pasniedza franču valodu. No vienas puses – tā bija tiešām laba stunda. No otras – stundā nebija nekā brīnumaini pārsteidzoša. Es savās angļu valodas stundās mēdzu izmantot tieši to pašu metodi, tieši tam pašam mērķim un arī mani skolēni darbojas diezgan labi, jo metode ir iesaistoša un efektīva. Tad pievērsu uzmanību detaļām. Bija divas būtiskas atšķirības, kas, iespējams, ir izšķirošas tajā, kāpēc viņu skolēni ir mierīgāki, patstāvīgāki un gūst lielākus panākumus.

Pirmkārt. Stundas sākumā skolotājs ne tikai pateica stundas mērķi, bet arī parādīja, no kādiem apakšmērķiem tas veidojas. Katrs skolēns novērtēja savas zināšanas šajos apakšmērķos. Stundas beigās skolēni atkal novērtēja sevi. Pēc tam skolēni pāros viens otram stāstīja, kas ir mainījies un kā tas noticis (tātad – kuri vingrinājumi man palīdzējuši ko apgūt). Bija diezgan iespaidīgi redzēt, kā 11gadnieks analizē savu mācīšanās procesu, viņam ir skaidrs, ko viņš zina, ko vēl ne pilnīgi un – svarīgākais – kādi vingrinājumi viņam palīdzēs to apgūt. Šādi skolēni redz savu progresu un zina, kas tieši viņam jāmācās ne tikai uz nākamo stundu, bet arī, lai sasniegtu nākamo līmeni.

Otrkārt, kas īpaši attiecas uz mazajiem. Skolotājam ļoti labi izdevās organizēt skolēnus un izvairīties no haosa, kas mēdz sākties, kad grupām jāceļo pa klasi, jāņem līdzi vairākas svarīgas lietas, visiem jāpārbīda galdi u.tml. Atslēga – skolotājs vienmēr deva pilnīgi skaidras instrukcijas par to, kas kurā mirklī jādara, kas būs vajadzīgs un kā to labāk izdarīt. Vienmēr skatījās, lai visi to ievērotu, sagaidīja, kamēr katrs būs izdarījis. Tā skolēni trenējas sistēmu, pacietību un lietu darīšanās kārtību.

Vai šīs divas lietas ir katrā šī skolotāja stundā? Diezgan droši, ka JĀ. Vai tās ir šī skolotāja izdomātas? NĒ. Tās ir skolas prasības, kas jāievēro katram skolotājam. Tās nav tikai detaļas. Tā ir daļa no sistēmas, kas skolēniem nodrošina mierīgu mācīšanās vidi un panākumus. Un galu galā – palīdzējusi skolai dažu gadu laikā no sliktas skolas kļūt par labu skolu.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s