Par sapulcēm. Post factum.

Oskars Kaulēns

Uzsākot (turpinot) tradīciju, dalīt un pārdalīt labo, kas ar mani notiek skolā, varu dalīties pieredzē par vecāku sapulci. Biju izsaukts uz pārrunām pie astotās klases skolēnu vecākiem. Iemesls – nezināms, jo izskatās, ka ar jauniešiem viena semestra laikā esam panākuši izpratni, kādas ir manas prasības, kāda ir nepieciešamā atdeve stundās un kā iespējams panākt iespējami augstāku rezultātu vēstures priekšmetā (katras stundas sākumā rakstām mazo ieskaites darbus par pagājušās stundas tēmu; darbs jānokārto uz IESKAITĪTS, lai skolēns varētu kārtot tēmas noslēguma darbu; semestra sākumā šis bija lielākais protesta objekts no skolēnu puses, bet mugurkauls neielūza). Tagad es pazīstu viņus, viņi pazīst mani. Un neredzu nekāda iemesla trauksmei. Bet izrādās … vecāki bija domājuši citādāk, jo visu priekšā taču tie cipari … Jā, pirmajā semestrī rezultāti jauniešiem zemāki/sliktāki nekā iepriekš. Fakts. Bet pie atbildes uz jautājumu “cik ilgi gatavojies pārbaudes darbam?” – “pirms mācību stundas pāršķirstīju kladi”, nekas labāks nav gaidāms. Un izskatās, ka viņi sāk apzināties atbildes uz savas atbildības un motivācijas jautājumiem. Jo stāsts joprojām ir par viņiem. Ne mani.

Lūk, ierados sapulcē. Pirms manis startēja vēl divi skolotāji, ar kuriem vecāki bija gribējuši izrunāties. Gāja visādi. Kā nu kuram. Un bija sāpīgi noskatīties, cik vecāki daudz atbildības uzkrauj skolotājam, kamēr par bērnu pašu līdzdalību atbildības nastas pārdalē netiek runāts ne pušplēsta vārda. Tagad mana kārta. Pārējie skolotāji devušies prom, un sarkanais tepiķis ir manā rīcībā. 10 minūšu monologs. Kas es esmu, no kurienes nācis, kāpēc nācis un uz kurieni domājis iet. Stāstīju, ko un kā stundās darām. Stāstīju, kas labs un pamanāms ar viņu bērniem notiek.

Pirmās minūtes klasē kapa klusums. Turpinu stāstāmo. Ka vēsturi nevar zināt. Vēsturi var prast. Un, ka veids, kā ir veidotas vēstures stundas un mācību darbs, ir par to, lai viņi nekaltu faktus iekšā no galvas, bet attīstītu savas prasmes: strādāt ar tekstu, atrast svarīgāko, analizēt un pamatot, izteikt viedokli, uzņemties atbildību par sevi un citiem.

Un seko pārsteiguma moments. Kādas meitenes mamma saka klases audzinātājai, man un pārējiem vecākiem dzirdot: “Ja manā priekšā stāv skolotājs ar tik mirdzošām acīm un tādu apņēmību, man izlūst arī beidzamais indes zobs…”. Un man pazūd valoda.

Visa tālākā sarunas gaita pavisam citādāka. Skolotāj, kā mēs varam palīdzēt bērniem mācīties? Skolotāj, vai jūs pie mums uz ilgu laiku? Skolotāj, kā, vai tiešām vēsture vairs nav tas, kas tā bija mūsu laikos? Skolotāj… Un sāku noticēt, ka šī uzrunas forma – tā ir par mani un par katru no jums!

P.S. “Ja Tu tici tam, ko Tu dari, Tu vari aizraut un iedvesmot arī pārējos!”

2 thoughts on “Par sapulcēm. Post factum.

  1. Super, Oskar! Malacis! Jā, jā, tas ir tieši par to. Par gaidām, palīdzēt arī pasūtītājam ieraudzīt, kas ir iespējams, rosināt viņus vērties uz augstākiem apvāršņiem! Un palīdzēt saprast, ka “kalnā katram būs jātiek pašam”!

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s