Trojas zirgs un izcila mācīšanās

Oskars Kaulēns

Izcila stunda, tāpat kā izcila mācīšanās – tā man joprojām ir līdz galam neatvēries Trojas zirgs. Un, ļoti iespējams, tāpat kā Rīga, kas nekad nebūs līdz galam gatava, arī šeit – katra skolotāja priekšstati par izcilību paliks ārpus savām galējām robežām. Jo šādu robežu vienkārši nav.

Taču pirmo skolas mēnešu laikā man ir radusies skaidra, lietiskos pierādījumos apliecināta vīzija par skolotāja lomu klasē un atbildības sadalījumu skolēns – skolotājs tiešsaistē.

Neuzskatu, ka vidusskolā būtu ieguvis sliktu izglītību. Ja tā būtu, mana dzīve būtu palikusi hipotētiskas varbūtības līmenī. Bet viss taču notiek.

Taču vai varu apgalvot, ka viss skolā iegūtais man dzīvē kādreiz izrādījies noderīgs, – noteikti ne. Skolas laikam līdzi nākusi skaidri izteikta apziņa par lietu mehānisku kalšanu un darīšanu darīšanas pēc. Skolotājs lika. Vecāki gribēja. Un es citādāk nevarēju. Savu reizi apzinīgums bijis mans trumpis, pavisam citu – ļaunākais ienaidnieks. Un ar gribu vai piespiešanos, bet lietas vienmēr nācies novest līdz galam.

Mana laika skolotāja ideāls bija izcils stāstītājs. Cilvēks, kurš ar balss intonāciju un vārdos ieliktām satura niansēm nojauca laika robežas un aiznesa mani citā realitātē. Tā bija vēsturisku, reizēm zinātnisku pasaku stāstīšana labi nostādītā balsī, bet nekas vairāk. Taču ar to bija pietiekami mūsu ierobežotās pieredzes apstākļos, kur apkārt vienmēr bija vairāk ne-piemēru, nekā labās prakses uzskates materiālu.

Līdzīgi kā viņiem, arī man, skolotāja ādā esot, gribas darīt labas lietas. Tikai citādāk, nekā tās reiz pieredzējušas mani. Gribas būt skolotājam, kurš monotoni rūcoša televizora ekrāna vietā izvēlas tālvadības pulti ar vienmēr aktuālu iespēju – paiet malā, lai galveno lomu mācību procesā atstātu skolēniem. Un zinu reizes, kad man tas ir izdevies. Kad, esot klases telpā, neviļus pārņem sajūta – ja tieši tagad un te es skolēnu rosībai uzgrieztu muguru, nekas neapstātos un uzsāktais mācīšanās process notiktu tāpat. Jo, kā skolotājs, es esmu un jūtos kā viens no viņiem. Nekas vairāk vai pārāk. Lai gan zinu, ka saviem skolēniem un pats sev esmu tālvadības pults, ar kuru var mērķēt un regulēt – „augstāk. tālāk. stiprāk.” Un, ja reiz mums dota tāda izdevība, būtu grēks palaist garām iespēju spēlēties kopā.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s